Es zināju, ka šīs būs slikta ideja. Es jūtu, ka mani pavada daudzi acu skatieni, bet neliekos par tiem ne zinis. Kāpēc es ļāvu Liamam sevi ievilkt viņa dzīvē? Es zinu, ka viņš ir kaut kas vairāk, nekā pats izliekas, un mani tas tracina.
Mani tracina arī tas, ka es nespēju nestrīdēties ar viņu. Katrs sīkums, ko viņš dara, mani nokaitina. Es zinu, ka dažreiz uzvedos kā maita, bet es neko nevaru padarīt. Man vienkārši ir tāda reakcija uz viņu.
Taču visvairāk mani kaitina tas, ka es nespēju turēties no viņa pa gabalu. Visvieglāk būtu pamest rakstniekus un vienkārši viņu ignorēt, bet es to nespēju. Tad es zaudētu un es neesmu gatava zaudēt.
Es izeju no zāles un aizeju uz to pašu kluso gaiteni, kur mēs bijām iepriekš. Kad esmu tur, no somiņas izvelku blašķi ar rumu un iedzeru krietnu malku. Tas dedzina, un es ieklepojos.
-Vai es arī varu nedaudz dabūt? – viņš, ne no kurinies uzradies, vaicā.
Es pastiepju viņam blašķi. Puisis iedzer pāris malkus un atdot to man atpakaļ. Tā rezultātā mūsu rokas viegli saskaras un es atraujos kā dzelta.
Es zināju, ka viņš atnāks. Ja es būtu gribējusi tikt no viņa pavisam prom, es būtu gājusi prom no skolas nevis uz to pašu gaiteni, kur satikāmies. Viņš arī to zina.
-Šī bija slikta doma, - Liams nopūšas.
-Un ko es teicu? – es nomurminu. - Es zināju, ka tas viss beigsies, bet tāpat atnācu.
-Nekas vēl nav beidzies.
Es neticīgi uz viņu paskatos. – Es domāju, ka labāk būtu, ja mēs atkal būtu tikai miera līguma salīdzēji.
-Tev taisnība. Ar tevi nekur nav iespējams aiziet. Tu visu pārvērt karā!
-Kā, lūdzu? – es nošņācos. – Tu pats neesi labāks! Visu laiku pasaki kaut ko tādu, kas liek man vēlēties kaut slepkavības būtu legālas!
-Par laimi, ja tev ir nauda, tad slepkavību tu vari pasūtīt!
- Tu, augstprātīgais pakaļa! – es iesaucos.
-Tu, iedomīgā maita! – viņš neatpaliek.
Strīdoties esam pienākuši viens otram pavisam tuvu un es jūtu viņa smaržas. Gaitenī ir pustumšs tāpēc īsti viņa sejas izteiksmi neredzu.
-Es. Tevi. Ienīstu, - es lēnām izrunāju katru vārdu, skatoties viņam acīs un mēģinot kontrolēt savu elpu, kas strīda laikā ir palikusi strauja un labi dzirdama.
-Es ienīstu tevi, - viņš man tikpat lēni atbild.
Kādu brīdi mēs stāvam viens otram pretī, rokas savilkuši dūrēs un skaļi elpodami.
Man nav ne jausmas, kurš no mums sper soli uz priekšu, varbūt tie esam mēs abi, bet pēc brīža viņa lūpas atrodas uz manējām. Tās ir karstas, reizē agresīvas, bet tik maigas. Viņš uzliek rokas man uz gurniem un pievelk mani sev tuvāk. Es apviju rokas viņam ap kaklu un piespiežos viņam vēl tuvāk. Viņa lūpas dedzina, un mans vēders ir savilcies mezglos.
Manā prātā nav nevienas skaidras domas, tur ir palicis tikai tas, kā viņš liek man justies, un es negribu, lai šī sajūta kādreiz beidzas. Varētu šķist, ka viss saspīlējums un dusmas, kas valda starp, mums beidzot tiek atbrīvots, bet tā nav. Tas viss tikai pieaug un šķiet neiespējami to apslāpēt.
Es nebiju skūpstījusi nevienu puisi trīs gadus un tagad es skūpstos ar Liamu Kingstonu. Es ienīstu Liamu Kingstonu.
Es izraujos no miglas, ko viņš rada manā prātā un strauji atkāpjos no viņa.
Arī puisis samirkšķina acis, it kā mēģinātu saprast, kas tikko notika, un fokusē skatienu uz mani. Viņa mati ir sajaukti un lūpas pavērtas. Esmu pārliecināta, ka izskatos tāpat. Man vajag sakopot visu gribasspēku, lai nemestos viņam atkal virsū.
Un tad es bēgu.
