-Tu laikam joko, - es izdvešu, kad visi pāri ir aizgājuši katrs uz savu vietu un sākuši strādāt.
-Nē, - nosaka Railija. – Man tas šķiet lielisks iedalījums. Es esmu lasījusi jūsu abu stāstus, un tie ir diezgan līdzīgas dabas, es domāju, ka jūs lieliski sastrādāsieties.
-Nedomāju vis, - es vēl joprojām cenšos iebilst.
- Ja tu vēlies piedzīvot daudz skaļu strīdu, un pa kādam kautiņam, tad man nav iebildumu strādāt kopā ar Eivu, - slinki nosaka Liams.
Man šķiet, ka tā ir pirmā reize, kad esmu dzirdējusi puisi izrunājam manu vārdu. Tas skan dīvaini viņa murrājošā balsī. It kā tas vairs nepiederētu man, bet viņam.
-Man nav iebildumu, ja vien tas nenoved līdz slimnīcai, - iesmejas Džeimss.
-Neesmu par to pārliecināta, - iešņācos.
Railija mūs abus uzjautrināti uzlūko. – Jūs strādāsiet pārī. Kas to lai zina, varbūt beigās kaut ko iemācīsieties viens no otra.
Es sakniebju lūpas, bet vairāk neko nesaku, jo Railijas vārds ir likums.
Kad paskatos uz Liamu, liekas, ka viņš atkal cenšas apspiest smieklus.
-Tev tas šķiet uzjautrinoši?
-Diezgan. Mēs viens otru neciešam, un tagad mums ir jāraksta kopā.
-Es varu darīt, ko es gribu, šis vispār ir brīvprātīgs pasākums, - es pukojos.
-Tu izskaties pēc piecgadnieces, kam mamma pateica, ka viņa nevar dabūt saldējumu. Vai tu ģērbies atbilstoši tam vecumam kā tu taisies uzvesties? – viņš mierīgi jautā, izstiepdamies uz spilveniem.
-Vai tu ģērbies atbilstoši savam augstprātīgās pakaļas statusam? – es izšauju pirmo, kas man ienāk prātā.
-Ko? – puisis iesmejas, parādīdams žilbinoši baltus zobus.
Es tikai nikni skatos uz viņu.
-Es neesmu ne par gramu priecīgāks par iespēju strādāt kopā ar tādu kā tevi, kā tu ar mani, skaidrs? – viņš noskalda un acis šķiet satumsušas kā debesis pirms lietus.
-Tādu kā mani? – es sašutusi iesaucos. – Ko tad tas nozīmē?
- Tu esi augstprātīga, aprobežota, ar sevi pārņemta maita, kas domā, ka pasaule griežas tikai ap tevi un viss notiks tā, kā tu to gribi. - Viņš arī paceļ balsi pret mani.
-Atvaino, tu laikam runā par sevi, bagātais, pie spoguļa pielipušais muļķi, - es iebrēcos.
- Kāpēc tu visu laiku met man sejā manu naudu? Oh, tāpēc ka tev ir tik maz naudas, ka kājās jāvelk divas dažādas zeķes!
-Tas ir mans stils!
-Kas kliedz, lai visi skatās uz tevi un redz, cik tu esi citāda, oriģināla sniegpārsliņa, - viņš man atbild tādā pašā tonī, kā es viņam.
-Tagad saprotu, kāpēc jūs negribējāt strādāt kopā, - skaļi iesaucas Railija, pārtraucot mūsu strīdu. Tagad es pamanu, ka neviens vairs nestrādā, bet skatās uz mums. Es pilnīgai aizmirsu. ka šajā telpā ir arī citi.
-Tad mēs varam nestrādāt kopā? – mēs abi reizē pajautājam. Es gribu viņam iesist.
Railija iesmejas. – Neparko! Jums tikai būtu jācenšas visa šī naidīgā enerģija ielikt kādā darbā. Tas noteikti sanāktu lielisks.
-Ar viņu nav iespējams strādāt, - es ievaidos, tajā brīdī, kad Liams saka: - Viņa ir neiespējama!
-Lūdzu, strīdieties klusāk. – Railija parausta plecus it kā nebūtu dzirdējusi mūsu sūdzības, un dodas atpakaļ pie Džeimsa rakstīt.
Es pablenžu uz Liamu. Viņš blenž man pretī.
Es nolemju būt pieaugušais un izvelku no somas pierakstu kladi un sāku kricelēt, bet saprotu, ka nespēju būt pieaugušais.
Reiz sen senos laikos dzīvoja kāds iedomīgs, augstprātīgs bagātnieku dēliņš, kurš domāja, ka viņam pieder visa pasaule un viņš var darīt visu, ko grib.
Es pasniedzu Liamam papīru. Viņš, to izlasījis, arī sāk rakstīt.
Taču viņš nebija vienīgais, kas tā domāja. Blakus ciematā dzīvoja kāda iedomīga dīvaine, kas nespēja sakombinēt apģērbus un domāja, ka ir tik īpaša un labāka par visiem citiem.
Viņš pasniedz man papīru atpakaļ.
Ak, tad šādi mēs darīsim? Šo spēli var spēlēt divi.
