Pirms divām dienām uzzinājām, ka pie savas Lieldienas olas tiek Pēteris, kurš to atrada Ledus salā. Bez Pētera, noteikti jāaplūko kā šajā skaistajā Skaistlejas tradīcijā iejutusies Rūta, kuru mēs iepazinām Ziemassvēcīgā stāsta ietvaros.
Rūtai pretim skrēja Aivija, vienpadsmit gadus jauna meitene, kura mācās klasi augstāk. Abu meiteņu draudzībai jāpasakās sporta stundām, kuras meitenēm tiek pasniegta vienlaikus, palīdzot abām satuvināties līdz teju sirdsdraudzeņu līmenim.
-Es atradu Lieldienu olu- Aivija atteica uz Rūtas jautājumu par plato smaidu un lielo steigu uz māju –jānoliek istabā uz galda, lai nepazaudētu līdz rītdienas ripināšanas sacensībām- viņa no tiesas steidzās, citkārt brūnganajos vaigos bija iecirtušies sārtuma nagi.
Rūta no sirds jutās priecīga par Aivijas veiksmi, vēl lielāku prieku sevī rastu, ja arī viņai būtu piebiedrotos līdzīga veiksme. Iepriekšējo gadu Rūta atrada Lieldienu olu, bet tas diemžēl notika pēc ripināšanas sacensībā. Vēl gadu iepriekš viņa izkrāsoto mākslas darbu neatrada vispār un kurš gan atceras, kas notika vēl gadu pirms tam. Viņa ļoti vēlējās atrast Lieldienu olu laikā, lai pirmo reizi piedalītos ripināšanas sacensībās.
Skaistlejā jau paklīda baumas, ka Pēteris vienu atradis Ledus salā. Jautrākā stāsta daļa bija tā, kurā viņš centās izlocīt attaisnojumu, kādēļ atradies vietā, kur vecāki nebija ļāvuši spert savas kājas. Uztraukumu no pleciem noņēma fakts, ka īdzīgi kā viņa, arī otrs labākais draugs Jāzeps vēl nebija atradis krāsaino Lieldienu olu.
Rūta lēma bēdas slīcināt Kūkas tantes gardo bulciņu garšā, kura spēja lutināt kā degunu tā visas garšas kārpiņas. Apaļais virtulis, ko pasniedza ceptuves īpašniece pārliecoties pār leti, meiteni aiznesa uz septītajām debesīm.
Atdodoties lieliskajai sajūtai, viņa pat nemanīja, ka no jakas kabatas dūrainis atrada ceļu kritienam uz saules izkaltētās zemes. Apēdusi bulciņu, viņa pateicās tantei ar platu smaidu un solījās pēc Lieldienu olas atrašanas atgriezties pēc svinību virtuļa, ko Kūkas tante solīja viņai kā balvu.
-Tev bērns cimdiņš nokritis- Kūkas tante skaļākā balsī uzsauca Rūtai, kad meitene jau bija tikusi gandrīz aiz stūra –vairs jau nav tik auksts, ka tie būtu jānēsā līdzi, vienmēr esmu teikusi, ka nevajadzīgās mantas ielikt kabatā ir tikpat kā tās pazaudēt- Rūta vēlreiz burvīgi pasmaidīja kā pateicību.
-Ceru, ka ziema šogad vēlreiz parādīsies, ja ielikšu tos skapī, būs sajūta, ka sniegu vairs neredzēšu- Rūta nosmēja, tik tikko nokļuvusi pie sava cimda.
-Katram gadalaikam savs laiks, tie ir kā niķīgas māsas, kuras nevēlas viena otru sabiedrību, ļaujies pavasara burvībai- tikko Kūkas tante pabeidza sakāmo, no mājas stūra parādījās strauji skrienošs Rūdis, kura vienīgais mērķis bija zemē guļošai Rūtas cimds –velna suns- viņa noburkšķēja un noplātīja rokas, noskatoties kā meitene dzenas pakaļ melnajam rotveileram.
-Rūdi, atdod cimdu- Rūta atrādīja savu spiedzošo balsī visā tās krāšņumā –lūdzu ne tik ātri-
Skrējiens tik tiešām kļuva lēnāks, it kā Rūdis saprastu, ka ir pārāk ātrs meitenes mazajām kājelēm. Brīdi pat apstājās, lai atskatītos, ka Rūta nav viņu pazaudējusi mazajā ieliņa otrpus pasta ēkai, kas veda uz veco ūdens torni. Viņš pārliecinājās, ka vēljoprojām atrodas meitenes redzeslokā, savā spēcīgajā žoklī parocīgāk satvēra adīto cimdu un turpināja skrējienu.
-Rūdi tu mani nobeigsi- Rūta aizelsusies gandrīz zaudēja valodu. Skrējiens paņēma tik daudz spēkus, ka viņa vairs nespēja būt dusmīga, tikai vēlējās atgūt vecmāmiņas adīto cimdu.
Blēņdaris apstājās pie vecā ūdens torņa, kur pirms Ziemassvētkiem ciematnieki sapulcējās ikgadējam bluķu vilkšanas gājienam. Viņš lēnām iesoļoja tā apakšā un nometa cimdu pie zaļa groziņa. Tas bija tik lieliski saplūdis ar apkārtējo vidi, ka pamanāms tikai, kad acis nokļūst pavisam tuvu klāt.
Ap ūdens torni vēl bija saglabājies sniegu kalni, kuri sastumti vēl pateicoties pikošanās sacensību slēptuvēm, bet citur brūngana zālīte, vietām mijoties ar cerības zaļo krāsu. Pie vienas no četrām ūdens torņa metāla kājām atradās trīs mazi sniegpulkstenīši, kuri ātri nokļuva fotoattēlā Rūtas telefona galerijā.
Pēc tam viņa pievērsās vietai, kur Rūda siekalu samircis gulēja viņas vecmāmuļas adītais cimds. Tam līdzās atradās zaļgans groziņš ar sūnām, kurā ērti iegulusies Lieldienu ola. Meitene nespēja noticēt notikušajai veiksmei, par ko liecināja aizvien platāk un platāk pavērtais smaids.
-Tas ir Lieldienu olu sainis- Rūta skaļi iespiedzās, gandrīz tādā pašā tembrā kā pirms brīža Aivija –kāpēc tu man ātrāk to neteici?- viņa pabužināja Rūdim aiz auss, kā viņam patika visvairāk.
Dažreiz varēja likties, ka Rūdis labprāt šādai bužināšanai ļautos visu atlikušo mūžu, visbiežāk tieši cilvēkam esot pirmajam, kuram pagurst roka vai aizceļo pacietība. Mūžam nelaimīgās sunīša actiņas vēroja kā Rūta no zemes paceļ groziņu ar olu.
Tā bija apkrāsota ar dažādām kūkām, gluži kā Rūtai būtu paticies to izdaiļot. Viņa nespēja prieku turēt sevī un skaļi iekliedzās, lai visa Skaistleja uzzinātu par viņas prieku. Mazliet pieklusinātākā balsī, meitene vēlreiz pateicās Rūdim par lieliski padarīto darbu.
Vienā rokā groziņš ar Lieldienu olu, otrā siekalās izmircis cimds, Rūta kopā ar Rūdi devās atpakaļ uz centru. Vispirms olu novietoja savas istabas goda vietā, bet pēc tam devās pie kūkas tantes, lai saņemtu vēl vienu gardu kūku.
