Ledus (23)4

Stāvot pie jūras, es jutos daudz mierīgāka. Slimnīcas biedējošās telpas mani smacēja, un man nebija ne mazākās vēlmes tur palikt ilgāk, kā nepieciešams. Jau tā biju piecietusi visas analīzes un testus, kas mani vai veda neprātā... Man negribējās palikt ne mirkli ilgāk, un jau pavisam drīz es tiku izrakstīta. Es nekad neatzīšu, ka esmu normāla. Tieši tāpēc es uzreiz nedevos mājās, bet gan uz piekrasti, lai noskatītos saulrietu, kuru teju, teju man bija iespēja zaudēt uz visiem laikiem.

Nometos sēdus, sakrustojusi kājas, atliecu galvu pret plecu un apskāvu krūškurvi. Iekodu lūpā, jūtot siltu asaru, kas noritēja man pāri vaigam. Vakars bija tik skaists. Palsi bāls, rozā, pūkainiem mākoņiem ar zilām mežģīņu ielocēm, iekāris sevī dzijas saules bumbu oranži dzeltenā ombrē tonī, zem kuras kā dārgi Turku satīna lakati šūpojās okeāna viļņi.

No kabatas izņēmu telefonu, kur uzliku atskaņoties Led Zepplin albumu, un turpināju lūkoties ūdenī, atceroties ik mirkli no pārdzīvotā.

***

Kamēr es biju nemaņā, man likās, ka esmu milzīgā mežā, kur violeti melnās debesīs zibsnīja zibens baltās šaurās, un vējā un lietū šūpojās tumši, rētaini koku silueti. Es nespēju pakustēties, un man briesmīgi sala. Mans prāts lika galvā atskaņoties “Knocking on heavens door” melodijai, un es gandrīz juku prātā. Ilūzija bija tik īsta, ka šķita reāla, bet kaut kas manī vai kliedza, ka es gribu pamosties, ka es neesmu mirusi. Ka šī ir koma, un es gribu dzīvi. To nebija iespējams aprakstīt vārdos. Tas bija kā filma bez apstājas, kur nav iespējams pievērsties detaļām. Un ainas kļuva arvien straujākas un reibinošākas.. es nespēju..

Kad beidzot defibrilatora virsma satricināja man krūtis, manas acis strauji atvērās, un es attapos tajā pat sporta zālē. Es strauji ievilku elpu, un šoka dēļ gribēju skriet prom, bet ārsti mani nomierināja, noguldīja uz nestuvēm, un saspricēja, lai es neuztrauktos. Izrādās, man bija iestājusies klīniskā nāve- es biju mirusi trīs minūtes, kas šķita kā vesela mūžība.

Īstais šoks pieslēdzās slimnīcā. Es gribēju piezvanīt mammai, un viņu redzēt. Tad nāca dusmas uz sevi, ka biju sevi tā pārpūlējusi, un bailes par to, kas varēja notikt. Vienīgais, es varēju savest kārtībā domas un mazliet nomierināties, kad blakus bija nevis mīļie, bet tikai ārsti. Procedūras, to man nebeidza atkārtot neviens no personāla.

Man tika pārbaudīts it viss. Pulss vismaz desmit reizes dienā, svars, izpētīta mana anamnēze un ar rentgenu izfotografēts viss ķermenis. Man arī deva zāles, baroja vairāk kā citus, un izdomāja arvien jaunus veidus, kā pārbaudīt, vai esmu vesela. Es taču biju dzīva. Kā viņi to nesaprata? Es nesapratu viņus, tā būtu pareizāk. Es jutos lieliski, it kā nekā nebūtu bijis.

Pēc pirmās dienas, es jau gribēju mājās, bet man tas tika aizliegts. Mamma raudāja visvairāk, es gan viņai lūdzu, lai to neatgādina, bet viņa neklausījās. Es viņu nesodīju, bet gan sapratu. Līdz ar viņu ieradās arī mans tēvs, kurš pirmoreiz raudāja, un sacīja tik jaukas lietas, ka es gandrīz aizmirsu, ka viņš drāž manu klasesbiedreni. Es ne mirkli nebiju viena- protams, to zināja arī skolā. Es tiku apbērta ar šokolādēm, komplimentiem un jautājumiem. Pirmoreiz es novērtēju to, cik daudz man ir.

Otrajā dienā es pateicu, ka nevienu nevēlos redzēt. Man smeldza muskuļi no sportošanas zālē, un es gribēju tikai mieru. Es gulēju gultā, ieurbusies savā jauniegūtajā datorā no tēta, un mielojos ar ģimenes un draugu atnestajiem našķiem. Man bija grūti, bet es spēju pat pārģērbties, paēst, nomazgāties un pastaigāties pati. Arī procedūru nebija tik daudz, un es varēju būt daudz brīvāka, līdz aizmigu. Mans ķermenis vairs nesapņoja. Es biju pārāk nogurusi.

Trešajā dienā es biju gatavā īgņa. No rīta pie manis palātā iegāzās Olivers ar Džeju un Elenu, kuri mani nostrostēja, nolamāja, un tad samīļoja. Olivers bija visvairāk pārbījies, un solījās atcelt visas maksas par zāli. Ak, un viņi nebeidza atkārtot, ka es esmu idiote. It kā es pati to nezinātu. Vismaz Elena atnesa man burgerus un frī kartupeļus no “Burger King”, kas bija patīkama pārmaiņa pēc veselīgajām maltītēm. Olivers man izmasēja muguru, un kājas, kā atvainošanos, ka pameta mani novārtā, un nosauca par resnu ruksi, un tas daudzējādā ziņā atviegloja sāpes. Viss likās kā karuselī. Cilvēki gāja un nāca, līdz.. Līdz kaut kas manu pasauli apstādināja.

Trešajā dienā, mans ārsts, Aksels Ridžs, ieradās ar skumju vēsti. Beidzot bija pienākuši mani rezultāti no angiogrāfijas. Viņš izskatījās sarūgtināts, kā cilvēki, kuri nevēlas atklāt sliktas ziņas, bet es sevi saņēmu grožos un gaidīju, kas viņam sakāms.

-Man ir jāsaka godīgi..- ārsts sacīja,- Klīniskās nāves gadījumi praksē nenorit bieži. Jums ļoti paveicās ar to, ka blakus bija draugi, un medicīniskais personāls, lai veiktu ārkārtas atdzīvināšanu. Taču, šī veiksme nekad neatstāj aiz sevis mieru un klusumu. Tā, kā nāve jūs ķēra pēc nervu un muskuļu sistēmas pārpūles, ķermenis, līdzīgi kā dators, ieguva problēmu sistēmā. Kritiens un saspringtais mirklis, kā rādās, ir izraisījis asinsvadu aneirismu..

-Vai es miršu?- es uzreiz vaicāju, kad ārsts nolaida galvu,- Vai var ko darīt?

-Protams, ka nē..- ārsts sacīja un viegli noglāstīja man roku.- Ar jūsu vecākiem esam vienojušies, ka nākamnedēļ jūs atgriezīsities pie mums, lai veiktu koilēšanu. Tā būs pavisam neilga, viegla operācija, kas ne ko nekaitēs skaistumam...

-Un ja operācija būs nesekmīga?-

-Aneirisma jums ir ļoti maziņa. Mēs tiksim galā,- ārsts vēl sacīja,- Un tagad pagriezities, lai varu veikt pēdējos izmeklējumus, un laist jūs mājup,

***

Saule nule, nule pietuvojās horizontam. Es piecēlos kājās, joprojām sevi apskāvusi, un lēnām piegāju pie ūdens, kas skalojās pie liedaga. Paķēru līdzi telefonu, mūzikai skanot, un ļāvu ūdens plaukstām noglāstīt kedu purngalus. Es sajutu vēsumu pret pirkstiem un pasmaidīju.

Man bija dota vēl viena iespēja. Mana dzīve nebija beigusies. Tieši pretēji, tā bija tikai sākusies.

-Ejam?- mans līdznācējs jautāja un es pagriezos pret viņu, lai sabužinātu matus,- Esi pārliecināta, ka nevajag apciemot tavu māsu?-

-Nē, Kārlijai viss kārtībā,- es vēlreiz atkārtoju un atplauku smaidā,- Bet man gan nē. Es gribu saldējumu..

-Aspena, tu nu gan neesi tik jauka..- Niks sabozās,- Tava māsa ir slimnīcā, bet tu..

-Es, ko es? Es esmu es,- es nosmēju,- Un viņai viss kārtībā. Nāc, ejam, mums ir jādodas uz ballīti,- es viņu mudināju, saķerot aiz rokas,- Es jūtu, ka šī ballīte būs īpaša..

-Labi, eju jau,- Niks piekāpās,- Ja tu tā saki.. Man laikam jātic. Bet pirms tam iegriezīsimies pie tavas māsas.

-Nu Nik!- es žēlojos,- Viņu aizveda uz Dallasu, man nav ne mazākās vēlmes doties turp..

-Nu Aspena!- Niks mani atdarināja. Es piepūtu vaigus, un viņš negribīgi piekāpās,- Kādu saldējumu tu gribi?