http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-20/820140
Pēc vēstules izlasīšanas, Kārlija nespēja rast sevī mieru. Džejs bija pasniedzis viņai vislabāko iespējamo variantu- atradis kādu, kas palīdzēs Kārlijai kļūt stiprākai un nostāties pret tēvu, vairs nekad nebūt vāja. Taču viņa nezināja, vai tas maz izdosies. Pēdējā nedēļa bija bijusi briesmīga. Lai mainītos, meitenei nepieciešams spēks, taču, kur to rast, ja viss, kas notiek apkārt, brūk kā 11. septembra teroraktā nopostītie Dvīņu Torņi? Vai maz ir jēga censties?
Meitene pieslējās sēdus un pārkāra kājas pāri gultas malai. Piepeši viņai kļuva grūti elpot un viņa cerīgi paskatījās uz aizvērto logu, aiz kura vējā locījās turpat augošs ciedrs. Nakts jau sāka dzist, tuvojās rītausma. Džejs pirms aiziešanas bija atvilcis aizkarus un pavēris logu uz vēdināšanās režīmu, bet tas neko nemainīja. Kārlijai vienkārši bija karsti. Viņa spontāni piecēlās kājās, ieslēdza istabiņā gaismas, un, drudžaini svaidoties pa istabu, sameklēja uz ceļa saplēstus melnus džinsus, pāri kleitai uzvilka mīkstu kapučjaku un kājās uzāva savas mīļās, nonēsātās kediņas. Meitene sapina matus vaļīgā astē, paķēra somu un steigšus izgāja no istabiņas, lai tiktu laukā.
Gaiss šķita spiežam plaušās. Viņai no uztraukuma/panikas lēkmes šķita, ka sienas nule viņu saspiedīs, vai griesti iebruks. Viņas deniņos pulsēja sirds, un rokas jau atkal nosvīda. Lai būtu drošāk, viņa uzāva kapuci galvā, un izskrēja laukā svaigajā, dzestrajā rīta gaisā. Tas bija mitrs, valgs un nule pēc lietus- viņas mīļākais laiks. Gaisā smaržoja pēc kreozotiem, eglēm un pēc lietus un valgas zāles. Viņa dziļi ieelpoja un jau sāka nomierināties. Ārā elpot bija vieglāk.
Klusumu uztraucēja rūciens vēderā. Kārlija bija pārpasaulīgi izsalkusi un cerīgi aplūkoja universitātes apkārtni- improvizētu parku, ko veidoja betona celiņš ar universitātes emblēmu, paveca, sudrabaina strūklaka, ko veidoja marmora bērna- eņģeļa figūriņa pusnakts pelēkā tonī, turot ērģeles, caur kuru stīgām plūda ūdens. Tai apkārt bija salikti soliņi, kas bija iecienīta studentu vieta. Reiz Kārlija bija iedomājusies kā vienu no viņiem sevi, taču nu tas sāka pagaist. Sajūta, ka dzīve ir sabrukusi.. lūk, kā viņa jutās.
Vēl apkārt bija pavisam tumša universitātes ēka, kas izskatījās draudīga gaistošajā tumsā. Ar ar vīnstīgām apaugušām sarkanu ķieģeļu sienām un arkveida logiem, tā tumsā dvesa pēc briesmām, nevis pēc izglītības un perspektīvas nākotnes iestādes. Vigvama tipa zaļie torņu jumtiņi tumsā izskatījās asi un draudīgi, kā raganas mājās. Kārlija piefiksēja, ka elpo straujāk, un pati ar domām sevi biedē, tāpēc papurināja galvu un sevi nolamāja par paranoiķi.
Viņa sāka iet, nodūrusi galvu, un centās atrisināt radušos rēbusu galvā, taču nekas neizdevās. Viena doma sekoja citai, un notrūka pavediens. Viņas acis aizvien sūrstēja, kaklā smeldza un ķermenis bija noguris. Bet ļaunākās bija sirdssāpes. Viņai riebās strīdēties ar tēti. Lai kāds, viņš tomēr bija, būs un paliks viņas vienīgais tēvs. Daļa viņas. Lai kā tas riebtos..
Sāka līt. Kārlija iebāza rokas jakas kabatā un aizmiedza acis, lai nesāktu raudāt. Viņa vienkārši bija ļoti, ļoti nogurusi. Meitene uz brīdi apstājās, lai izņemtu no somas telefonu un ielika ausīs jau pievienotās austiņas. Viņas slaidie pirksti pagrieza skaļāk mūziku un Kārlija devās skrējienā. Viņa gribēja vienkārši skriet. Skriet, līdz pakritīs. Bet ne aizbēgt. To gan nē.
***
Astoņos viņa bija gatava. Pusi nakts viņa bija nosēdējusi vietējā Makdonaldā, tiesājot Big Mac burgerus un padzisušus frī, grimstot vienmuļās sarunās ar puisi, kas strādāja naktsmaiņā, izbijušu viņas universitātes absolventu. Abi runājās par skolu, kur mācījās, un pat atklājās, ka viņiem ir kopīgas intereses par mūziku. Vismaz viņa bija mazliet nomierinājusies. Puisis, kuru sauca Artūrs, kā viņa atcerējās, atļāvās pat slepus ieliet abiem šampanieti kolas glāzītē un nosvinēt aiziešanu no darba un sūdīgu dzīvi. Sīkums, bet patīkami, ka var izkratīt sirdi pilnīgam svešiniekam, un sajusties labāk. Artūrs arī bija vienkāršs- nekāds muskuļu kalns, nekāds pasaules skaistulis. Vienkāršs puisis, ar mandeļfromas acīm, tumsnēju ādu un laipnāko smaidu, ko Kārlija bija redzējusi. Taču viņa nejuta neko līdzīgu kā tad, kad satika Džeju vai Niku. Zemapziņa lika noprast, ka viņš Kārliju nepiesaista.. Iespējams, jo pēc aiziešanas no uzkodu vietas, viņa nespēja atcerēties gandrīz neko, izņemot viņa olīvtoņa ādu, blondos, čirkainos matus un zilās acis, kas izstaroja jaukumu. Viņa tāpat gribēja ātrāk atgriezties mājup. Viņa bija ieguvusi kāroto enerģiju.
Kola un ēdiens viņu pamodināja, un septiņos trīsdesmit viņa jau bija atpakaļ istabiņā. Atlika vien ieiet veldzējošā dušā, uzvilkt tīras drēbes- kas šoreiz bija melni legingi un vīnsarkana tunika, un salikt sporta somu, kur meitene paņēma savas vecās treniņbikses un koledžas džemperi. Viņa bija noskaidrojusi, ka šis Olivers, ko Džejs bija minējis, ir pazīstams MMA treneris un fitnesa guru. Tas viņai šķita ļoti interesanti. Viņa nekad nebija domājusi par kaušanos kā par kaut ko brīvā laika pavadīšanai. Būdama apcelta skolā, Kārlija bieži nonāca tādās situācijās. Bet liktenim un dzīvei ir interesanti manevri, kā pagriezt un sagriezt kājām gaisā cilvēku dzīves.
Kārlija nolika zobu birstīti uz izlietnes malas un uzsmaidīja spoguļattēlam, kad atskanēja intensīvi klauvējieni. Viņa saviebās, jo vēl mutē bija jūtama piparmētru piegarša, un devās atvērt durvis, pie sevis dungojot šorīt radio dzirdētu meldiņu. Viņa atslēdza durvis un jau ar smaidu atvēra durvis, kad viņu kas pārsteidza nesagatavotu. Jau ar uz mēles gatavu sardonisku joku viņa grasījās iedzelt Džejam un Elenai, taču tur nebūt nestāvēja minētās personas. Viņa zaudēja runasspējas un apmulsa. Tas nebija reāli.
-Džejam bija konsultācija, bet Elena negribēja nākt,- aiz durvīm stāvošais puisis, sacīja, izslējies taisni, sejā starojot pašpārliecinātībai. Viņam mīlīgi krita mati pāri pierei un pelēkās acis dzirkstīja uzjautrinājumā. Vaigos asās līnījās iezīmējās viņa smaids, aiz kura slēpās tik- tak dražejām līdzīgu baltu zobu rindas, bet iedegušo, tumsnējo ādu paspilgtināja koši baltais t-krekls, kas apsedza puiša augumu.- Tu tur tā mīņāsies, vai nāksi ar mani?
-Tu esi Olivers,- Kārlija pa pusei noelšoties sacīja. Sev nezinot, viņa bija aizturējusi elpu. Viņa šorīt taču bija to ieguglējusi. Un nu viņš stāvēja priekšā. svešinieks, kas ar vienu roku Kārliju pārlauztu uz pusēm. Viņa juta sārtumu vaigos. Piepeši šķita, ka viņa neizskatās labi, un nervozi atglauda matu šķipsnu aiz auss.
-Un tu esi Skārleta,- Olivers pašapmierināti sacīja. Kārlija gribēja paklusēt, bet instinkti parūpējās ātrāk. Viņas seja apmācās un uzacis savilkās kā biezi gubu mākoņi pirms lietus,- Kas ir?
-Es esmu Kārlija,- viņa caur zobiem izgrūda, nespēdama apvaldīt dusmas. Tādas emociju maiņas nenāca par labu ķermenim. Tagad šķita,ka viņas rīkli laiza liesmu mēles. Skārleta bija šausmīgs vārds.- Un nekā citādāk.. – viņa norūca. Pati zināja, ka uzvedas kā mazs, niķīgs bērns, bet no principiem atkāpties grūti. Taču tas, ko teica Olivers nākamajā brīdī, izsita viņai pamatus zem kājām.
-Iemācīties pieņemt savu vārdu ir solis uz pašizaugsmi, Skārleta.- Olivera smīns nenozuda.- Un, Džejs aizmirsa man pateikt laikam.. Tu esi daudz resnāka, nekā man bija šķitis.. Pie tā gan būs daudz jāstrādā,- viņš pavīpsnāja un piemiedza ar aci mulsajai meitenei,- Cik esi gatava maksāt?