Ledus (16)1

Elena uzmeta Kārlijai mulsu skatienu. Viņas sejā bija nolasāms, ka viņa nezināja, kā izlocīties no neveiklās situācijas. Dilemma starp stāstīšanu tālāk un paklusēšanu bija teju nolasāma viņai no pieres, uz kuras veidojās pāris bažu grumbas. Kārlija nolēma tanti izglābt.

-Lai nu kā..- viņa neveikli sacīja,- Tu redzi to puisi ar numuru 67?- Kārlija norādīja uz Džeja muguru. Elena aizdomīgi samiedza acis, taču izsekoja tam, ko māsas meita rādīja,- Viņam tu patīc.- Kārlija pati sev iekoda mēlē par šiem vārdiem. Tie neskanēja pēc viņas. Un ne velti Elena mulsi iespurdzās- kaut kas starp histēriju un bailēm.

-Kā tu to zini?- Elena klusi pavaicāja. Viņas porcelāna krāsas sejas ādā bija dīvaini redzēt sārtumu. Elena nemēdza sarkt.- Viņš ir viens no labākajiem universitātes basketbolistiem.

-Es zinu, tici man,- Kārlija viņai piebikstīja ar plecu,- Ko tu gaidi, sper gājienu?

-Kā lai es zinu, ka tu tagad neesi kādam saderējusi uz pudeli, ka es padošos?- Elena iekoda īkšķī. Šķiet, gan Džīnai, gan Elenai bija iedzimts šāds paradums,- Un ko man viņam teikt?

-Nu...- Kārlija nolaida skatienu un piebikstīja vienu kurpes purngalu pie otra. Viņa centās atsaukt prātā jebkādu romantisko filmu, un beidzot ierunājās vēlreiz,- Pieej viņam klāt, pasaki, ka piekrīti iet uz randiņu, un aizgriezies un ej prom. Tas nostrādās.

Elena samiedza acis. Viņa Kārliju pazina visu meitenes dzīvi, un nekad nebija gaidījusi šādus vārdus.- Kopš kura laika tu saproti, kā ir jāiet uz randiņiem, mīļā?- viņa piebikstīja Kārlijai ar plecu. Meitene automātiski piesarka un izspieda uz sejas muļķīgu smaidu.- nu, stāsti tak..

-Man jāskrien,- Kārlija attaisnojās un žigli apmeta rokas Elenai ap kaklu,- Kavēju tikšanos ar puisi restorānā,- viņa uz žiglu roku izdomāja un atkāpās, lai atvadītos no mulsās Elenas, kura, plati ieplestām acīm, neticīgi blenza savā māsas meitā.- Čau!- Kārlija attrauca un raitā solī devās prom no zāles, iekams kāds būtu pamanījis viņas piesarkumu.

Nu tālākais jau ir Džeja rokās.

***

Kopmītnēs arī viņai nebija miera. Meitene bija pasūtījusi sev internetā drēbes, noskatījusies trīs draņķīgas romantiskās komēdijas, un apēdusi trīs spainīšus ar vistiņām no vietējā restorāna. Viņa dusmojās uz sevi, jo, no vienas puses vēlējās doties ārā un izklaidēties, no otras puses, viņa nebija sociāls tauriņš, un tas visticamāk izvērstos katastrofā.

Kā zibens no skaidrām debesīm, viņa atcerējās par Aspenu. Viņa varētu atstāt “sevi” mājās, un vienkārši darīt ko grib, aizmirstot par grūtnieci- māti, vecāku šķiršanos, tēvu, kas guļ ar viņas klasesbiedreni, un to pašu klasesbiedreni, kuras galvaskausā Kārlija grib redzēt lodi. Kā Aspena, viņa nenožēlotu neko. Varētu darīt ko grib, un neviens taču neko pat nepamanītu. Tas liktu aizmirst visas pasaules problēmas kā nieku.

Tā nu viņa piespieda sevi piecelties, paņemt kosmētikas maku, vienkāršākās drēbes un doties uz dušu, pa ceļam ieslēgdama grupas 1975 jaunāko albumu, lai sevi noskaņotu pozitīvi. Dušā viņa teju noberza visas skumjas no ķermeņa un piespieda sevi domāt pozitīvi. Vai vismaz izlikties, ka tas viss bijis draņķīgs sapnis. Izkāpusi no dušas, viņa jau jutās labāk. Mazliet.

Atlika vien ieslēgt telefonā paraugu video, kā uzklāt kosmētiku, un pārdomāt, kurp doties. Netālu no kopmītnēm atradās īru “pub”, kur apgrozījās vairums jauniešu. Tā, kā tā bija studentu iecienīta vieta, dokumentus nekad nevienam nepārbaudīja. Domās viņa pārskaitīja, cik naudas atlicis kontā, un vienlaikus ar otiņu ļoti cītīgi iekrāsoja acu plakstiņus brūnā tonī, kas izcēla viņas dabīgi zaļās acis. Atlika vien uzvilkt pie acs ūdenslīnijas zeltainu acu zīmuļa līniju un kosmētika bija pabeigta. Matus viņa atstāja viļņojoties gar sāniem un uzvilka mugurā vienkāršu, melnu topiņu, balinātus džinsus, botes un ādas jaku. Atlika vien atgriezties istabā, kur viņa somiņā sameta vajadzīgās lietas, un bija gatava doties. Meitene jau liecās pie mūzikas aparāta, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

“Sasodīts” Kārlija prātoja “Tūlīt vēl dabūšu rājienu par to, ka pārāk skaļi klausos mūziku”

Taču viņa pagrieza klusāk skaļuma rimbulīti un atvēra durvis, kur priekšā bija puisis, izbijies, ka durvis tik ātri pavērās. Kārlija uz brīdi nesaprata, kas notiek, kad tika izsista no sliedēm, un žoklis pats atkārās.

-Gribēju paprasīt, vai varētu nokopēt disku..- puisis pakasīja skaustu.- Aspena? Ko tu te dari?

-Čau, Nik,- Kārlija sveicināja puisi un neveikli pasmaidīja, vēloties sev nokost mēli,- Ko tu te?

-Mans radinieks te studē, es viņu pieskatu,- arī Niks atbildēja ar smaidu,- Bet vai tad tu neesi par jaunu, lai jau studētu universitātē?

-Ā, šī ir manas māsas istaba.- viņa pavisam dabiski samelojās,- Māsa aizbrauca pie mammas, tāpēc es tieku pie sava ūķa uz pāris dienām,- Kārlija sev galvā piezīmēja, lai vairs nekad necenšas izklausīties forša, jo tas, kā viņa to pateica, izklausījās galīgi garām.

-Fooorši..- Niks novilka vārdus, teju ar ironisku pieskaņu,-  Tātad, vai vari iedot man to disku?

-Es mazliet steidzos,- Kārlija atrunājās.- Vai varam tālāk? Es ļoti gribu ballīti..

-Tad nāc ar mums!- Niks ierosināja,- Kija arī ir te. gatavais brīnums, ka satikāmies!

-Gatavais brīnums..- Kārlija noņurdēja. Atlika vien turpināt melot,- Vai es drīkstu?

-Paņem disku un nāc,- Niks bija tiešs un Kārlijai tas mazliet patika,- Iepazīsies arī ar manu draudzeni!