Labdien. Turpinājums http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lasts-1/823110
Ja godīgi nezinu vai kādu pārāk šis mans sacerējums interesē, taču tā rakstīšana man sagādā prieku. 
Pagājusi nedēļa, kopš esmu brīva. Mani pārsteidz klusums no Aigara puses, jāatzīst, ka gaidīju izmisumu, zvanus un pat netiešu lūgšanos, bet laikam neesmu viņu pārāk dziļi iepazinusi. Tagad jau tam vairs nav nozīmes, tas viss nu jau ir pagātne, taču sākusies jauna tagadne. Pēc tās dienas mani nemoka bezmiegs, ēstrgibas trūkums un stress, atkal esmu es pati. Pamest kādu cilvēku ir ārkārtīgi sāpīgi, pat ja neko vairs pret viņu nejūti, tāpat pārmet sev. Esmu bijusi negodīga pret viņu, taču gluži krāpusi arī neesmu , tikai vēl vairāk sapratusi, ka Aigars nav mans īstais cilvēks, es nezinu kas būtu bijis, ja attiecības ieietu daudz nopietnākā gultnē.
Iepriekš slepenās sarakstes tagad ir atklātas, nav jāslapstās, vai jātēlo, ka sarakstos ar kādu sen nesatiktu draudzeni. Mēs uzturam nepārtrauktus sakarus, pat dažkārt naktī ceļos, lai viņam atbildētu, kaut zinu, ka tas līdzinās neprātam, taču neko ar sevi nevaru padarīt. Pagaidām mūsu attiecības ir kā diviem draugiem, kuri slēpj savas patiesās jūtas , taču abi zinam, ka tas ir kas vairāk. Netieši rokas pieskārieni, ilgi skatieni otra acīs, nepātrauktā īsziņu rakstīšana, tas viss liek man domāt, ka mēs tuvojamies skaistām attiecībām.
Pavasara vēsma, svaigais gaiss un aizvien siltākas dienas man liek sapņot par vasaru, jūru, pludmali un to kā mēs abi ar Raiti pavadīsim mūsu laiku tikai divatā. Mans prāts šķiet kā apmāts ar viņu, nekas manā galvā nespēj ieņemt vietu.
Šodien, kaut arā ir nedaudz lietains laiks esmu sajūsmā par gaidāmo tikšanos. Mans skapis ir sajaukts, meklējot piemērotu apģērbu mūsu kopīgajam laikam, kuru pavadīsim kādā restorānā, tieši tādēļ, ka dosimies uz tādu vietu nezinu, ko vilkt mugurā.
-Čav, kas tad tas ? Mani iztraucē skaļa balss, kas nāk no istabas durvju puses.
Pagriežos, jo zinu kas runā, tā ir Inga, mana labākā draudzene, taču dažkārt pārak ziņķārīga.
-Tas ir, tas, ko mēs saucam-par nav ko vilkt mugurā ! Es pasmejos.
Inga ienak istabā un uzreiz ķeras pie drēbju šķirošanas. Redzu kā viņa domās sāk meklēt man tērpu, kaut viņa pat nezina kur un ar ko došos, tāpēc cenšos viņu apturēt.
-Es zinu, ka tu gribi man palīdzēt, bet man šodien ir īpašs vakars un es pati atradīšu sev piemērotu tērpu.
Inga pārstaj rakāties pa manām drēbēm un jautajoši lūkojas manī.
-Tad tev būs randiņš ar to jauno pielūdzēju, kurš izjauca tavas attiecības ar Aigaru?
Cik sarkastiska piezīme. Kaut Inga ir mana labākā draudzene, un reizē uzticības persona, man nepatīk, ka viņa, dažkārt, nespēj paturēt savas domas pie sevis.
-Jā, ar viņu. Es atcērtu.
Tagad jūtos patiesi dusmīga. Mans labais garastāvoklis ir aizpūsts kā vēla pienenes pūka vasaras vējā.
Es apsēžos gultā, kura arī ir izmētāta ar drēbēm.
-Piedod. Bet manuprāt ir par ātru , lai tu mestos jaunās attiecībās. Inga apsēžas man blakus.
Var jau būt ka viņai ir taisnība, taču es nespēju nedomāt par Raiti, un nespēju sevi piespiest nedaudz nobremzēt, tas liekas nepareizi. Es nekad neesmu darījusi pretēji tam ko saka sirds.
-Domā, ko vēlies. Tā ir mana dzīve un es esmu vienīgā kas to spēj regulēt, tāpēc apklusti un palīdzi man izdomāt ko vilkt uz restorānu.
Inga sāk smieties. Tā dažkārt virzās mūsu sarunas.
-Uz kādu restorānu dosieties ?
-Raitis nosaukumu nepateica, mēs sarunājām, ka astoņos viņš pēc manis atbrauks.
- Uz restorānu ar džinsiem tu nevari iet, tāpēc jāmeklē kleita. Inga ar savām šaurajām visu redzošām acīm sāk meklēt man kleitu.
Vizāžistes un stilistes profesijas ir viņas aicinājums, un ik reiz, kad man vajag viņas palīdzību viņa ar vislielāko nopietnību man palīdz. Kaut daudzi saka, ka man ir laba gaume, tas lielākoties ir Ingas nopelns. Kad tuvojas kāds stilistu konkurss es esmu viņas izmēģinājumu trusītis, kā rezultātā arī modele.
-Uzvelc to sarkano kleitu. Ingas slaidais pirksts norāda uz kleitu, kuru nekad neesmu vilkusi jo Inga par to teica šādus vārdus: ‘’Koši sarkanā krāsa žilbinās acis, tās garums liks vīriešu acīm izplesties, bet tas kā viņa pieguļ uz auguma, liks atraisīties fantāzijai.’’
Mana mute pārsteigumā paveras.
-Nē ! Nejau uz restorānu.
- Vaitad es teicu, ka tev ar viņu kaut kur jādodas ? Tikai uzvelc ! Inga uzstājīgi pavēl.
Zinu, ka nedrīkstu viņu nepaklausīt, tāpēc paķeru kleitu un skrienu uz vannasistabu, lai uzlaikotu.
Kad esmu to izdarījusi, neskatoties paeju garām lielajam koridora spogulim un ātriem soļiem eju uz savu istabu, kur vispirms vēlos zināt vienmēr visu zinošās Ingas viedokli. Šķiet, ka šodien būšu tam pakļauta.
-Ak dievs, cik skaisti !Tev šī kleita tomēr ir jāvelk . Inga pamanot mani ir sajūsmā. Šādu emociju pārņemtu viņu var redzēt tikai apavu izpārdošanas veikalā.
