Antra atgriezās vēlu kad viņasprāt es jau gulēju, bet es nevarēju gulēt kamēr viņa nebija mājās, jo viņa aizbrauca prom ar svešu puisi..
Nākamajā rītā Antra vēl nebija pamodusies un es pametu acis uz pulksteni.
- Sasodīts, Antra celies, mums ir 15 minūtes, nogulējām! -
- Mhmhmh, tā skola nevar pagaidīt? - viņa teica
- Nē, nevar! - es iespurdzos un sāku viņu kratīt - Celies !!! -
- Labi, jau labi, nomierinies.. -
Es ātri uzmaucu virsū pirmo ko ieraudzīju - zaļu maiku ar melnām džinsenēm un gaiši zilām nodilušām kedām..
Antra arī saģērbās un mēs skrējām uz skolu kas atradās10minūšu gājienā no mājas, pēc dažām minūtēm mēs bijām skolā un tieši tad noskanēja zvans un mēs iegājām klasē un mums par laimi tur vēl nebija Gilbertes kundze .
- Knapi paspējāt - kāds puisis paņirdza.
Klasē ienāca Mis . Gilberte un atkal sākās ''blā, blā, blā'' jeb bezjēdzīgās lekcijas par kautkādām fāzēm..
Pēc stundām pa ceļam uz mājām es Antrai prasīju:
- Nu kā gāja ar Gustavu? -
- Ārprāts, Žeņa, viņš ir brīnišķīgs, Tu pat iedomāties nevari. Un vēl pie tam viņam ir brālis, gadu vecāks. Starpcitu, Tev viņš varētu patikt.. -
- Nē, Antra, Tu atceries kā tad beidzās pāgājušajā reizē.. -
- Jā, bet..viņš nav tāds.. -
- Iepriekšējā reizē tu teici tāpat..un vispār kā tu zini, ka viņš nav tāds? -
- Nu viņi ir brāļi..viņiem būtu jābūt līdzīgiem..-
- Olivers arī bija pilnīgs pretstats Renāram, bet viņi taču arī bija brāļi, Antriņ! - mans tonis paaugstinājās - Labi, beidzam! - es viņu apskāvu un uzsmaidīju.
- Es mīlu viņu, Žeņa.. -
- Ko tad? Gustavu? -
- Jā. -
- Bet tu viņu pat nepazīsti.. -
- Bet man liekas, ka pazīstu viņu mūžīgi.. -
Šie vārdi man likās pārāk pazīstami un es sāku raudāt..
