Ķēdēs (37)5

Pamodos savā gultā, un nekādi nespēju aizmigt, jo jutos moža un izgulējusies. Nezinu, kā Railijam izdevās mani šurp atnest bez pamodināšanas, taču viņam tas izdevās. Dzīvoklī bija kluss, un es biju gandrīz pārliecināta, ka visi viesi guļ. Nolēmu ieiet dušā un pārģērbties. Savādi, ka man nebija plānu šodienai. Parasti mēs ar Reičelu jau zinājām, ko darīsim, taču notikumi Latvijā bija sagriezuši manu dzīvi kājām gaisā, un tagad man nebija nekā. Es centos nedomāt par to, kas tur noticis, un dzīvot tālāk, taču, laiku pa laikam, kad man to negribējās, šīs atmiņas uzradās no jauna.

Īpaši tāpēc, ka pēc kāda laika man būs konstants atgādinājums par manu pirmo un vienīgo mīlestību. Esot dušā pieķēru sevi pa laikam ar plaukstām glāstot vēl plakano vēderu. Tas bija dīvaini, apzināties, ka manī aug cilvēks. Tāds pats kā es, tikai simtiem reižu mazāks, neaizsargātāks. Kāds, kurš mani sauks par “mammu” un mīlēs mani bez nosacījumiem, nekā viņa tēvs.

Māte reiz teica “Kā dienu iesāksi, tā pavadīsi”, tad nu saņēmu sevi rokās, izmazgāju matus un zobus, ietinos dvielī, uzklāju uz sejas barojošus krēmus un losjonus, izžāvēju matus un atgriezos istabā, kur no skapja izņēmu vienkāršus, zilus džinsus ar izdilumiem, zeķes un brūnu, adītu džemperīti. Matus atstāju brīvi izirstam pār muguru, un uzpūtu sev mazliet smaržu. Pa logu sāka spīdēt rīta saules stari, un es uzsmaidīju debesīm.

Es būšu laimīga, es sev apsolīju, Es jau esmu laimīga. Un arī mans bērns būs laimīgs. Viss nokārtosies.

Kad domāju krāsoties, man iezvanījās telefons un es apjuku. Pulkstenis bija īsi pirms pieciem no rīta, tātad Latvijā bija apmēram…viens naktī? Man nemierīgi iepukstējās sirds, un drebošām rokām paņēmu telefonu rokās, atskārzdama, ka zvana Melānija. Mirkli domāju, atbildēt, vai ne, taču beigās vienkārši pieliku telefonu pie auss un gaidīju.

-Laura?- draudzene bija pavisam noraudājusies,- Ceru, ka tu neguli.

-Nē, neguļu,- es atteicu,- Mela, kas noticis? Kāpēc tu raudi?

-Ir kaut kas,- viņa nožagojās,- Kaut kas, kas man tev ir jāpasaka.

-Kas, Melānija? Tu mani satrauc!-

-Es sagāju ar Artūru,- viņa atteica,- Man ļoti, ļoti žēl, es tikai šovakar uzzināju, kas notika slimnīcā, Artūrs visu pateica…

Es sakodu zobus un centos nomierināties.- Melānija, vai tu manī klausies?

-Klausos,- viņa drebošā balsī sacīja.

Es dziļi ievilku elpu un sāku teikt savu sakāmo,- Mela, tu man esi kā māsa. Tas ir, biji. Mums nebija nekādu noslēpumu, nekādu problēmu. Es tevi joprojām mīlu kā māsu, un tu esi mana labākā draudzene uz pasaules. Bet es gribu, lai tu esi laimīga. Un, ja tu esi laimīga ar cilvēku, kas darījis laimīgu mani, lai tā ir,- es uz mirkli apstājos runāt, lai noslaucītu asaras,- Es nenoliegšu, ka esmu egoiste, un ka mani moka greizsirdības sajūta, jo es viņu arī mīlu… taču, tas viss ir beidzies, Mel. Man ļoti žēl, ka tu no manis baidies..

-Laura, ko tu…-

-Es negribu vairs nekādas saiknes ar Latviju, Melānija. Es esmu iedomīga draņķe, un man vajag pateikt to, ka tu mani nodevi. Jā, viņš vairs nebija mans, bet tu vienkārši..- es noslaucīju asaras,- Vai viņš ir tur blakus?

-Jā,- viņa atteica,- Viņš skatās uz mani, un nesaprot, ko teikt. Tā bija viņa ideja.

-Iedod viņam klausuli,- es palūdzu,- Mela, lūdzu.

-Es baid…

-Klausos,- Artūra balss atskanēja klausulē. Visa mūra siena, ko biju sevī uzbūvējusi, salūza, un es atkal sajutos viena un ievainojama.- Laura, vai tad tu negribēji ar mani runāt?

-Tu būsi tēvs. Apsveicu.- es atteicu un nometu klausuli. Izņēmu simkarti no telefona un noslīcināju to podā. Kad atgriezos, iekritu gultā un ļāvu skumjām sevi saplosīt, līdz kāds ienāca istabā un uzreiz mani apskāva. Es spirinājos pretī un kliedzu, taču šīs personas apskāviens man likās kā glābšanas riņķis milzīgā okeānā vētras laikā.

-Viss būs labi,- Railijs mierīgi sacīja,- Es tevi nepametīšu. Viss būs labi, nebaidies,- viņš mani mierināja. Es aizvien trīcēju un viņš mani apsedza ar segu,- Viss būs labi, mīļā.- Railijs sacīja un es atbalstīju galvu pret viņa plecu. Būdama izsmelta, es iemigu, un biju priecīga, ka man bija plecs, uz kā paraudāt.