Dienas ritēja, Karolīna tad uzradās un tad pazuda, bet vienaldzība nemainījās. Nataša ar mani pavada gandrīz katru dienu. Pat šodien mēs tiksimies. Marta beigas, aprīļa sākums, ārā daba ir pamodusies, silts, man patīk, beidzot var nepaunāties. Nataša piespieda ar viņu kopā skriet. Svars strauji nokritās, un ja sasprindzinu vēdera muskulatūru, var redzēt tos. Cilājot drēbes, pa durvīm ienāca Džī.
-Vis labi?
-Jā.
-Būsi mājās šovakar?
-Jā, ar Natašu aizbrauksim pavizināties un paēst, un tad jau mājās.
Ceļot bikses, no kabatas izkrita prezervatīvu paciņa. Paskatījos ar neveiklu smaidu Džī acīs.
-Okay, okay.
Viņa valdot smieklus, pacēla paciņu un pasniedza to man.
-Nu beidz, galvenais izsargāties.
-Tieši tā, bet vai tad, ja guļ ar sievietēm vajag izsargāties?-Viņa domīgi, bet ar izteiktu smīnu sejā raudzījās uz mani- Rīt vakarā paņemsi mazos?
-Jā.- Sarkastiski noteicu- Paņemšu, paņēmšu. Ko lai uzvelk vakarā?
-Tev šī meitene patīk..
-Jā, bet neaizmirsti, ka esmu attiecībās ar puisi. Un vēl aizvien ir spēcīgas jūtas pret Karolīnu.
-Tu sarežģī savu dzīvi.
Kāpēc viņai vispār interesē tas vis? Pirms viņa izgāja, viņa apgriezās un paskatījās acīs.
-Izvēlies to, ko parasti, tas tevi padara par tevi, it īpaši, ja viņa ir pie tā pieradusi jau. Ja uzvilksi pēkšņi kleitu un papēžus, tici man viņai uzreiza būs skaidrs, ka pa divām frontēm spēlē.
Mēs runājam reti, bet tai pašā laikā viņa katru reizi iepriecina mani.
Tā arī izdarīju. Melnas ādas bikses, zābaki un baltais krekls ar uzlocītam rokām, zelta pulkstenis un gredzeni. Acīm redzems gejisms. Liekas, ka dzīvoju dubultdzīvi. Kamēr esmu ar Robu, tikmēr esmu tradicionālāka par tradicionālu, ok, labi, gultā es pielietoju papildus rotaļlietas, bet ko man darīt, ja būvēt attiecības ar vīrieti man mācīts, ka ir pareizi. Uzpūtu smaržas, paķēru savu ādas jaku un nonesos lejā.
-Čau, Džī, drīz būšu.
Skaistais, melnais BMW ar lietajiem diskiem pieripoja pie mājas. Aiziet, nākamā, kurā iemīlēties un sāpināt sevi. Iesēdos mašīnā un automātiski sabučoju viņu uz vaigai. Mašīna ir piepildīta ar patīkami saldu aromātu. Viņa pasmaidīja.
-Jaunundz, braucam pie manis, noskatīsimies kādu filmu, paēdīsim sušī un iedzerim vīnu. Tu savam žubelim pazvani, savādāk atkal zvanīsies ik pēc demist minūtītēm un liks bildi atsūtīt. Kā tu vispār spēj izturēt faktu, ka viņš tevi kontrolē? Ka viņš jau tagad iesprings par to, ko velc un ēd? Mani tas uztrauc, vai tu esi laimīga ar viņu?
Viņa piepacēla uzaci, tik sen neviens nav izrādījis neviltotu intersei par manu dzīvi. Divdesmit pirmajā gadsimtā tādi cilvēki ir retums, ja satiec tādu, turi viņu cieši, lai nepazūd.
-Nav jau runa par to visu, viņš ir sirsnīgs cilvēks, tiešām, viņš vēlas visu to labāko man.
Centos aizbildināties par Roberta uzvedību.
-Manuprātu, tu kaut ko slēp no manis saistībā ar to Robertu, ļoti ceru, ka neesi stāvoklī un tādēļ esi ar viņu.
Jāmaina ir sarunu temats, miera mani pa visu to neliks. Stāvoklī, tas tik trūktu manos divdesmit gados, nepietiek ar to, ka ar manu orientāciju kaut kas nav kārtībā, vēl stāvoklī tikt. Lieliski.
-Kā tev darbā gāja?
-Tev Karolīna ir rakstījusi?
-Tu zini, ka nav, es tiešām vēlos, lai viņa uzraksta un nāk pie manis kā mana sieviete, bet jo dienas, jo šī ticība zūd, un man ir jāpieņēm, ka attiecības ar vīrieiti veidot ir pareizi.
-L, būs labi, tiksim cauri šim visam.
Viņa uzgrieza rādio skaļāk un sāka dziedāt līdzi dziesmai AJR ‘’Weak’’. Melnie mati, kas sniedzas nedaudz pāri krūtīm, viņai ir izteikta žokļa līnija, nez janovilktu ar pirkstu gar turieni, pirkstu nesagrieztu? Katru reizi, kad satieku viņu, izņemot skriešanas reizes, viņas acis vienmēr ir tumšas, bet izceltas. Grūti aprakstīt, kā viņa izskatas, jo katrs viņu redz ar savām acīm. Izvilku telefonu no kabatas. Atvēru Roberta numuru un sāku rakstīt īsziņu.
‘’Sveiks, mīļais, būšu ar draudzenēm.
Rīt no rīta pazvanīšu un tad sarunāsim visu.
Bučas, Lena.’’
Izslēdzu skaņu uz vibrāciju, izbaudīšu kompāniju. Lai gan šis nebeigsies labi, es vis ticamāk atkal iemīlēšos, bet tas būs tikai pēc laika. Karolīna manu prātu nepamet, viņa ir mana pirmā mīlestība, bet visiem mums tāda ir bijusi vai arī būs, bet tas nemaina faktu, ka nav iespējams man atkal iemīlēties.
Šeit esmu viesojusies bieži vien. Trīs stāvi mājai, viņa stāstīja, ka tēvs ar māti nopirka priekš nākotnes ģimenes. Dārzs ir plāšs. Pirmajā stāvā ir virtuve, istaba, kas netiek izmantota un visistaba, kur atrodamies mēs. Tālāk par pirmo stāvu neesmu bijusi, arī nepieciešamību nesaskatu būt. Bet dārzā var redzēt, ka otrajā stāvā, no vienas no istabām, var tikt uz terasi. Terase ir plaša, ar koka nožogojumu un kaut kas atrodas tur, bet īsti saskatīt nevarēju, kas, iespējams, ka galds ar krēsliem. Nataša ir pieradusi pie izlepuša dzīvesstila. Viņai veicas, viņai ir vis ko vien sirds vēlas. Iekūru kamīnu, kamēr Nataša ielēja vīnu. Šodien pat neievēroju, kas viņai mugurā. Viņa pasniedza man vīna glāzi un apsēdās dīvāna otrā galā,vienu kāju atstājot zem sevis, bet otru saliecot sev priekšā. Neierasti viņu redzēt ikdienišķi, pieguļošas, melnas džinsu bikses, kas ir plēstas abos ceļos un liels, pelēks džemperis. Nataša viegli sita ar pirkstu pret glāzi uz kura atrodas gredzens, viņas gredzens radīja skaņu, kas piepildīja visu istabu. Malka kamīnā sprakšķēja un radīja dzirksteles, bet tai pašā laikā istabu piepildīja kaut kas patīkams, kaut kas ko nedrīkst izlaist no skapja. Viņa vienmēr izskatās tik nopietna, vienmēr. Bet ne šodien, šodien viņai nav sarkanā lūpukrāsa, šodien acis nav melnas, šodien viņai ir viegla kosmētika, kas viņu nepadara par dusmīgu, iedomīgu un iekārojamu sievieti.
-Lena?
Beidzot viņa ierunājās.
-Kas i?
Iekārtojos ērtāk, atspiedu muguru pret dīvāna malu un uzliku vienu kāju uz otras.
-Kur tavs puisis?
Viņa visu laiku viņu uzceļ.
-Kur tavējais izraudzītais? Vecāki nav vēl izlēmuši, kuru grib redzēt tev blakus? Vis vairāk man interesē, kā tu iztīri šito pūkaino paklāju?
-Es cenšos uzturēt sieviešu sarunas, a tu man te pa paklāju piesienies..
Viņa sāka smieties, viņai ir tik jauki smiekli, ka gribas jokus bārstīt vēl un vēl.
-Nu bet paskaties, viņš ir tik balts, tik pūkains. Izsktās, kā jauns.
-Jā, jo es izmantoju tikai guļamistabu, vannasistabu un terasi. Tu esi pirmais cilvēks, ko tik bieži šeit vedu.
-Tu tiešām mani nevēlies nolaupīt?
Piepacēlusi uzaci, vaicāju. Viņa atkal pasmaidīja, izdzerot pēdējo malku no glāzes, viņa bilda.
-Tas vīns dzeras ļoti ātri. Dod savu glāzi- viņa pieliecās pie manis un izcēla glāzi no rokas, un liecās vēl tuvāk, pāri mani, kamēr viņas krūtis apstājās tieši man sejā, neveikli-Nolikšu tur un aiziešu pēc vīna.
Tagad vai nu nekad, jānoskūpsta, lai neiemīlos pa velti. Natašas mati iekrita man seja. Satvēru viņas seju un noskūpstīju. Mana sirds dauzas kā nenormāla, bet viņa mani neatgrūž, viņa velk mani tuvāk sev. Pabāzu roku zem viņas džēmpera, maigi ar pirkstu galiem braucu pār viņas ķermeni, viņa sasprindzinājās un maigi pavilka manu lūpu.
-Nat, tu tiešām saproti, ko dari?
-Un tu?
Viņas krūtis cilājās. Pabraucu vēl nedaudz uz augšu un satveru viņas krūti, viņai ir mugurā ir mežģīņu krūšturis, es nespēju beigt skūpstīt viņu.
-Jā, sen jau tevi gribēju.
Elpas trūkums skūpstu dēļ.
-Nu tad, ko tu neņēmi mani, tu jau esi attiecībās, ne es.
Novilku viņas džemperi un nometu zemē.
-Tu spēlē netīri, Lena.
-Un es pieliecos un iebāzu savas krūtis sev sejā.
Sarkastiski noteicu. Noguldiju viņu uz muguras un atliku viņas matus uz atpakaļu. Pietiek runāt, laiks iegūt to, ko es vēlos vis vairāk šobrīd, pārliecību par to, kas es īsti esmu. Noskūpstīju viņas kaklu un braucu ar skūpstiem uz leju. Ar vienu roku atvēru viņas krūšturi un noslidināju nost.
-Nē, Lena, es sāku.
Viņa man izgāza nogultas.
-Tas tik tiešām bija nepieciešams?
-Kušš.
Viņa pa vienai pogai atvēra manu kreklu un novilka to, es piecēlos sēdus un ar vienu roku turēju viņu ap vidukli. Skūpstīties ar sievieti nav tāpat kā ar vīrieti. Tas ir kaut kas neatkārtojas priekš manis. Viņa ik pa laikam maigi iekoda man lūpā un pavilka pie sevis. Nataša ar spēku mani atgrūda. Viņa zina, ko dara, viņai tā nav pirmā reize. Viņa no skūpstiem uz lūpām, pārgāja uz kaklu un lēnām ,vēlkot ar mēles galu, no nāca līdz manām krūtīm. Pirms viņa turpināja, viņa paskatījās man acīs.
-Tu uztraucies?
Zīmīgi paraudzījos uz viņu, liekot saprat, ka sarunām vietas nav. Nataša ar zobiem viegli pavilka manu krūts galu, es saspringu un viņa turpināja virzīties uz leju. Viņa atraisīja manas bikses. Vienā mierā manu augumu vairs nesedza nekas. Mana elpa palika strauja, ar rokām iekrampējos gan spilvenos, gan grīdes segā, ik pa laikam saspringu, lai nebeigtu, lai turpinātu baudīt, līdz ar nagiem, viņa jūt, kā es cīnos ar sevi. Vēl pāris pieskārieni, vēl pāris kustības, pāris skūpsti. Baudas kliedziens. Mana kārta. Strauji uzrāvu Natu uz augšu, tagad es zinu, kas jādara. Noguldīju uz muguras, ar skūpstiem braucu uz leju, viņa brauc ar nagiem pa manu muguru, jo uzbudinātāka viņa kļūst, jo stingrāk ar nagiem viņa velk. Es nesteigšos, es padarīšu viņu par savu sievieti, es līkšu viņai lūgties, lai palieku ātrāka un ļauju beigt. Novilku viņas bikses, viņas ķermeni vien sedz mežģīņu apakšbiksītes. Ar pirkstu galiem lēni slidnāju pārviņas ķermeni, skarot krūtis, tad vēderu un tad jau izpaudos, bet tā, kā viņa zināja, ko grib, viņa izkoriģēja mani. Viņas elpa palika straujāka, jo ātrāk es kustējos, jo straujāka kļuva, jo dziļāk viņa cirta savus nagus mani. Natašas elpa aizsitās un viņas nagi burtiski iecirtās mani.
-Nu tev tiešām tas bija jāizdara?
Viņa pievilka mani sev pie lūpām un noskūpstīja.
-Jā, katru reizi, kad raudzīsies spogulī, atcerēsies šo nakti.
Nata ievilka mani azotē, tur pat uz pūkainā paklāja, spilvenu ieskautas un apsegušās ar pledu, iemigām. Pēdējais, ko redzēju pirms iemigu, kā viņa nolaiž ar pulti žalūzijas. Elektro māja.
