Paldies, ka bijāt kopā ar Lenu un Natašu. Un ļāvāt parādīt, kā veidojās viņu attiecības un kā viņas vienlaga atrod atpakaļ ceļu.
************************************************
Nataša palīdzēja ienest mantas no mašīnas. Es nostājos foajē.
-Beidzot mājās.
Nata nometa somas un aplika rokas man ap vidukli no aizmugures.
-Jā, beidzot tu esi mājās, man nepatīk būt vienai bez tevis.
Es ievilku dziļāku elpu.
-Es neatceros, kur ir mūsu gulta, parādīsi. Un būtu labi, ja izģērbtos pa ceļam.
Nata iesmējās.
-Kā teiksi, tieši ārsts tev teica, ka gultas režiumam ir jābūt. -Viņa aizslēdza durvis un devās augšā pa kāpnēm, es iemetu mutē ripiņu, lai ilgāku laiku man nesāpētu. Nataša novilka mēteli un pakarināja- to gan es pakarināšu.
-Ej, ej, es gribu redzēt, kā tu izskaties no aizmugures.
-It kā tu nebūtu mani redzējusi.
Viņa iekoda lūpā, devās augšā pa kāpnēm, izpildot manu prasību. Drēbes viena pēc otras noslīdējā no viņas ķermeņa. Man veicas, ne katram ir pie sāniem ši tik apburoša sieviete. Nataša var būt ģērbta glamūrīgi, bet tai pašā laikā viņa ar treniņbiksēm un lielu t-kreklu var izskatīties iekārojami. Es devos augšā, lai censtos izbaudīt kaut nedaudz Natašu. Iegāju istabā, istaba ir piepildījusies ar Natašas saldo aromātu, viņa jau atrodas gultā..
-Nepiemirsīsim, ka tev ir salauztas ribas.
-Cik nu tu esi gādīga, paldies.
Ielīdu gultā pār viņu.
-Tikai lēnām un prātīgi, sarunāts? Līdz, ko tev sāk sāpēt, saki paņemsim pauzīti.
-Neuztraucies.
Sniedzoties pēc skūpsta, nomurmināju.
Ir pagājis gads, esmu atgriezusies uz strīpas. Sēžot dārzā malkoju kokteili, pagriezu galvu pa kreisi. Nataša ir savā nolādētajā darbā, besī. Viņa vienmēr strādā ilgi, bet toties brivdienās mēs ķeram ceļa vēju un braucam prom no pilsētas. Tikai es un viņa. Rīt mēs izlidojam uz manu dzimto pusi. Mamma ir beidzot pieņēmusi faktu, ka man ir attiecības ar Natašu un ka es dievinu sieviešu daļas. Es iesmējos pati pa savu joku. Izdzerot kokteili, devos iekšā. Pa ceļam uzvelkot kimono. Nataša ir jau ieradusies mājās, dīvaini, ka neatnāca pateikt čau. Natašai kā jau parasti, papēži, svārki, blūzīte. Viņa stāv ar seju pret logu un lasa kaut kādu papīru, bet kreisajā rokā jau ir vīna glaze, nu ja, bez tās neiztikt, vienmēr un visur tieši šī glāze, cita neder. Es piegāju pie viņas un no aizmugures apliku rokas viņai riņķī.
-Tu neatnāci pateikt čau un sabučot mani..
-Piedod, draudziņ, es esmu līdz ausīm darbos.
Noskūpstīju viņas kaklu un sāku lēnām pogāt vaļā viņas kreklu.
-Tik traki jau neesi, viena buča un viss.
-Beidz, Lena, man tik tiešām ir jāizdara skolas darbi pirms mēs braucam prom.
-Bet mums ir rīt divu gadu jubileja.
Turpināju skūpstīt, Natašas augums lēni padevās manam aicinājumam, nedaudz izklaidēties.
-Leeeeenaaaaaa, šis arī bija iemesls, kāpēc es tev netuvojos, ja man ir ļoti daudz darāmā. Tu mani paved.
-Un tev tas patīk, ja nepatiktu un tu to negribētu. Tu aizietu.
Nataša atlieca galvu un iekoda lūpā.
-Tas gan. Kā tu jūties?
-Laiks mainīsies, ribas sāp.
Es pārtraucu viņu skūpstīt un palaidu vaļā.
-Eeēe, draudziņ, rokas atpakaļ un turpini mani skūpstīt, līdz es pa visam padodos.
-Tu jau esi padevusies.
-Nē.
Nataša apgriezās un uzmeta lūpu. Ar iešanu viņai virsū, es aizstūmu viņu tuvāk pie galda.
-Es zinu, kas tev padomā, draudziņ.
-Ko tu neteiksi?
Pavilku viņas svārkus uz augšu, lai atvieglotu mums abām visu. Viņas nagi atkal un atkla maigi skrāpēja manu muguru.
-Tu neatmet savus stiķus.
-Cerēji.
Rīts. Manas jaunkundzes kailā miesa piespiedās pie manis. Tas ir tik dīvaini, ka varu pamosties blakus viņai. Ka mums nav jāsatraucas par Izabellu, mums nav jādomā par to, ka viņai jāaprecas ar kādu. Nataša beidzot pieder man. Tā, kā Nataša atnāca man blakus tikai pirms divām stundām, es varētu aizbraukt un nopirkt gredzenu un beidzot apprecēt sievieti, ko es tiešām mīlu. Uz pirkstu galiem izlavījos no istabas, paņēmu lejas stāvā no žāvētāja drēbes un devos prom uz pilsētu, lai iegūtu savā īpašumā kaut ko īpašu.
Pēc vairāku stundu meklējumiem, beidzot mani uzrunāja viens vienīgais un īpašais gredzens. Zelta gredzens, brilianta ietvars ir sirds formā un vēl papildus briliantiņi apkārt.
-Es atvainojs.
Pasmaidīju pārdevējam.
-Jā, kā varu palīdzēt?
-Es vēlos iegādāties to gredzenu- Norādīju ar pirkstu uz gredzenu, kuru mana sirds pati izvēlējās- Vai tur var iegravēt kaut ko?
-Vara mēģināt, bet nevaru solīt.
-Tad mēģiniet.
-Ko Jūs vēlētos iegravēt?
-N un L, un mūžības zīmi.
-Amm..
Pārdevējs samulsa.
-Iedodiet papīru, es uzzīmēšu. Un ja, nesanāks, es gribu precīzi šādu gredzenu, bet tikai platāku, lai varētu iegravēt.
Jaunskungs man pasniedza papīriņu ar pildspalvu, no aizmugures iznāca vīrietis, kuram uz acīm ir brilles, bet vienai brillei ir papildus iespēja pietuvināt smalkākas detaļas. Es uzzīmēju, ko vēlējos.
-Dēls, vai apkalpoji jaunkundzi.
-Jā, viņa grib speciālu iegravējumu.
Kungs gados paskatījās uz mani.
-Skatīsimies, ko mēs darīt varam, pagaidiet pāris minūtītes.
Tā arī bija, pēc pāris minūtēm biju ceļā ar saderināšanās gredzenu pie Natašas.
Piebraucu savu x pieci pie mājas. Ieejot mājās, steigšus devos uz otro stāvu, lai aizvestu Natu pie jūras un skaisti bildinātu. Nataša neguļ gultā. Es izgāju uz terases, kas irk ā balkons, tur arī ir izgulusies puskaila mana sieviete.
-Ei, dāmīt, kur tu no rīta pazudi?
Nataša savu seju ir aizsegusi ar platmali, gar krēsla malu karājas kimono. Un uz zemes pie krēsla ir nolikta vīna glāze.
-Es..- stostījos- tev gan brivdienu rīts ir sācies.
Nataša nepakustējās.
-Es ceru, ka tu nebiji tikties ar Aleksu-Piegāju pie viņas, aizsedzot sauli. – malā no saules, man vajag iedegumu.
-Nekacini sevi, boo. Tu zini, ka mana sirds tev pieder, es gribu, lai mēs aizbraucam līdz jūrai. Vai uz kalniem, kur iepazināmies.
-Draudziņ, es tevi mīlu, bet sevi es mīlu vairāk. Un šobrīd es gribu glāzi vīnu, tavu kompāniju, pēc iespējas labāk, ja tu sēdētu man aiz muguras un masētu muguru, un sauli. Daudz saules. -Nataša pacēla savu platmali, lai satvertu savu glāzi.- tu izskaties ļoti satraukta. Tev viss kārtībā? Tev tak nesāp ribas? -Bildināšana ir patiesībā grūta lieta, es tik tiešām vēlos, lai viss būtu romantiski, bet tai pašā laikā, vēlos, lai viņai būtu tas gredzens pirkstā un visi zina, ka viņa ir ar kādu. – Mīļā, tu mani sāc uztraukt.
Nataša iemalkoja vīnu un pagriezās sēdus pret mani. Es nokritu uz ceļiem.
-Es zinu, ka nav perfekti, kā tu to gribētu.
-Es gribu tevi, man neko citu nevajag.
Viņa sarauca pieri nesaprašanā.
-Nepārtrauc mani. Tu zini, ka tu esi viss, ko es vēlos. Es gribu tev katru rītu pamosties blakus, es gribu aizmigt kopā ar tevi. Es gribu uzpildīt tavu vīna glāzi, kad viņa ir tukša- Natašai sariesās asaras acīs- Es gribu tevi pēc darba apskaut un dzirdēt, kā saki- cik labi, ka tu esi mājās. Es gribu būt vienīgā, kas drīkst tevi izģērbt un redzēt tevi kailu. Es gribu, lai tu justos kā mājās, ka esi ar mani. Es gribu, būt tava laime un tu mana. Vai tu mani precēsi?
Es izvilku gredzenu. Pār Natašas vaigiem sāka ritēt asaras un vienīgais, ko viņa spēja izdarīt ir piekrītoši kratīt galvu.
-Jā, draudziņ, jā. Šis bija perfekti, tas ir tavā stilā.
-Es nekad neesmu pratusi romantiski runāt.
Uzvilku Natašai gredzenu pirkstā un viņa mani noskūpstīja.
Tieši divi gadi ir pagājuši no dienas, kad bildināju viņu. Un tieši četri gadi, kopš dienas, kad esam kopā un tieši gads, kad esmu precēta ar sievieti no saviem sapņiem. Labi, lai gan sakumā man likās, ka manu sapņu sieviete ir Karolīna tad, tagad es varu droši teikt, ka mana sapņu sieviete ir Nataša. Šodien ir atbraukušas abas ģimenes. Lēnām steberēju pa trepēm uz augšu, lai ieietu dušā un pēc tam pievienotos visiem dārzā. Ieejot istabā, pa terases durvīm mani pārsteidz fakts, ka Nataša stāv pie margām turot vīna glāzi rokā, bet viņa ir pildīta ar citron ūdeni. Es izgāju pie viņas. Apliekot rokas viņai ap vidukli, noskūpstīju kaklu un tad plecus.
-Ko tu šeit viena dari?
-Gaidu tevi. Paskaties uz viņiem visiem, pirms vairāk kā astoņi gadiem tu spētu iedomāties kaut ko tādu? Paskaties uz viņiem visiem. Nevienam nerūp ne nauda, ne vara, nekas.
Bērni dzīvojas savā starpā, lielie sēž pie viena galda un skaļā balsī ik pa laikam iesmejas un turpina sarunas. Uz maiņām tiek cepta gaļa.
-Tici man, pirms astoņiem gadiem es pat nedomāju, ka man patīk sievietes.- Mēs iesmējāmies un Nataša pieglaudās pie manis vēl ciešāk- kas tev ar to citron ūdeni.
-Atceries, ko mēs cenšamies izdarīt no dienas, kad apprecējāmies?
Viņai pirkstā ir divi gredzeni, man arī. Viņa satvēra manu roku un nobrauca līdz vēdera lejas daļai. Manas acis visticamāk, ka iemirdzējās laimē.
-Jā, mēs centāmies tikt pie bērniņa.
Nataša nolika vīna glāzi uz terases malas.
-Man jau vairāk kā mēnesi ir nelabi no rītiem un vispār nelabi. Un prasās pēc savādiem ēdieniem.
-Jā, bet dakteris teica, ka auglis nevar attīstīties, ka tavas olnīcas nepieņem.
-Reizums zinātne kļūdas. Apsveicu, mammu, tavs pirmdzimtais būs pēc astoņiem mēnešiem.
-Jūs abi esat mana laime.
-Un tu mūsu.
Tai brīdī es sapratu visu. Nav pareizi un nav nepareizi, ir tikai tas, ko mēs patiesībā jūtam. Katrs mēs rīkojamies tā, kā mēs uzskatam pa pareizu, bet tai pašā laikā citam tas būs nepareizi. Mīlestība ir darbs ne pareiza izvēle, vai nepareiza izvēle. Nav ne balts, ne melns ir tikai realitāte, ko veidojam mēs un mūsu izvēles, kuras nav ne pareizas, ne nepareizas. Tas ir jāatceras vienmēr.
