Pamodos no asām sāpēm krūtīs.
-Boo?- Sāku kā mazs bērns knukstēt- Nataša, tu aizgāji? Nē. – Nu jau aiz sāpēm sāku raudāt.
Ienāca pa palātas durvīm jauna medmāsiņa. Ļoti izskatīga. Gari blondi mati un reta acu krāsap- zaļa. Tikai diviem procentiem pasaules iedzīvotāju ir zaļas acis. Es nomierinājos.
-Jums viss kārtībās?
Noraidoši pakratīju galvu.
-Boo aizgāja.
Es paliku par mazu bērnu, kas alka pēc mīlestības un rūpēm. Protams, arī ucināšanos gar mani.
-Iespējams, ka viņa ir šeit pat.
Noskalojās ūdens tualetē, atvērās ūdens krāns un pēc minūtēm divām iznāca Nataša. Savilku seju, ka tūliņ raudāšu. Nata pārbrauca ar roku man pāri matiem. Slapja.
-Kas ta nu, draudziņ?
Nataša savilka mīlīgu seju.
-Sāp, tu nebiji.
-Es nevaru sēdēt visu laiku pie tevis, man jābrauc uz darbu. Es visu laiku pirms tam biju.
-Es atvainojos- Iestarpināja dakterīte- Analīzes neko sliktu neuzrādīja, tikai ļoti aukstu zāļu konsentrāciju.
-Bet kāpēc viņai ir drudzis? Un viņa palika bāla?
Nataša ar raizēm vaicāja.
-Aizbrauksim uz rentgenu, iespējams, ka ir lūzums, kas ir izraisījis šoku ķermenim. Ar zālēm, kas tika iedotas Lenai, tika maskētas sāpes, bet ķermenis jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Tagad piecelsimies.
Ceļoties uz augšu, sāpēs iekliedzos un sāku raudāt.
-Man sāp, dakter.
Viņa ielaida man pretsāpju zāles. Tās jau nav kājas, aiziešu pati.
-Neej prom, boo, vēl tikai mirklīti paliec.
Lūdzos Natašai.
-Man būs jābrauc, man divpadsmitos sākas stunda pirmā. Pēc tam es atbraukšu, labi?
-Bet kamēr rentgenu man uztaisa paliksi?
-Jā, es gribu zināt, kas ar tevi.
Mēs izkāpām no lifta un devāmies atpakaļ uz palātu divatā ar Natašu.
-Es gribu tevi.
Noteicu, Nataša pagriezās galvu pret mani un paskatījās, it kā es būtu kaut kur atsaldējusies.
-Tiec galā ar savām ribām, tad parunāsm par gribēšanu.
-Atzīsties, tu mani arī gribi.
Ķircinot viņu, viegli parāvu aiz biksīšu malas. Nata apgriezās un satvēra manu seju.
-Nekacini mani, neaizmirsti, ka man ar nav bijis sekss labu laiku un mani viegli var uzkurināt, a ko tu darīsi tad?
Viņa iekoda lūpā un pacēla uzacis.
-Tu izskaties mīlīgi ar brillēm.
Noskūpstīju viņu un devāmies palātā. Es apsēdos un Nata apsēdās jāteniski man klēpī.
-Lai, cik ļoti man patīk, ka tu šādi sēdi man klēpī, bet man tomēr ir grūti elpo.
-Labi, labi.
Nataša izkāpa no klēpja un palīdzēja atgulties. Ienāca dakterīte, es pasmaidīju.
-I nesmaidi, draudziņ, tu esi mana.
-Nekļūsti greizsirdīga, man tāpat ir lauztas ribas.
-Es neesmu ieinteresēta sievietēs, esmu precēta arī.
Dakterīte jauki pasmaidīja. Mēs saskatījāmies ar Natašu.
-Tev veicas šodien, boo.
-Tev pēdējā laikā neveicas, Lena.
-Es negribu pārtraukt jūsu jauko sarunu, bet šeit ir rentgen uzņēmumi.- Viņa viņus pielika pie stikla- Viens ir pirms nedēļas uzņemts- Viņa norādīja uz kreiso rentgen uzņēmumu- bet šis ir šodien- Viņa norādīja uz labo- Ziniet, kāda ir atšķirība?
Dakterīte pasmaidīja.
-Dok, es tak neesmu ārsts. Boo, mēs viņu varam paturēt?
-Ko paturēt?
Nataša savilka jocīgu seju.
-Šito dakterīti, ļoti smieklīga viņa ir.
Sāku smieties, bet tik pat ātri sāku klepot. Man likās, ka mani kaut kas ieduras, bet sāpes ātri vien atlaidās, bet elpot palika aizvien grūtāk. Dakterīte apvilka ar sarkanu marķieri uz abiem rentgena uzņēmumie vienā un tai pāša vietā manas ribas.
-Vienā ir sadzijis lūzums, bet otrā ir atkal ieplīsis. Tas nozīmē, ka vēl vismaz divas nedēļas būs Jums, jaunkundz, gultas režiums. Vai Jūs kaut kur sasitāties, vai kāds Jūs stiprāk ir apskāvis?
Doks paskatījās zīmīgi uz Natašu un iezagās neliels smīniņš. Nataša paskatījās uz mani.
-Dakter, viņa zina atbildi, bet negrib teikt to Jums.
-Kā tu zini, ka es iespējams zinu, kā es ielauzu savu ribu atkal?
-Nu tak, beidzat spēlēt te bērnu spēlītes, es saprotu, esat tikko iemīlējušās un tā, bet mani interesē, kas un kā.
Dakterīte ir manāmi uzvilkta.
-Vakardien, kad biju mazgāties, es paslīdēju un atkritu pret sienu.
-Un kur tad bija sanitārs?
Dakterīte savilka dusmīgu seju. Nataša šūpojās uz viena papēža, sakrustojusi rokas zem krūtīm. Pavisam parasti viņa izskatās, pieguļoši džinsi, papēži un skaists krekliņš, kas nosedz krūtis pa visam. Žēl.
-Nu, kad plāno bēgt no slimnīcas nevienu sanitāru neaicina palīgā nomazgāties.
-Tu esi TĀĀ slavenā Lena? -Dakterīte pārsteigti raudzījās uz mani- Tev gan ir iekšas.
-Kā Jūs to bijāt domājusi?
Saviebu seju. Nataša uzvilka mēteli un izvilka matus, kas ir zem mēteļa.
-Nu kā. Stājoties pretīm Natašai un Jūs- Viņa norādīja ar pirkstu uz Natašu, saskatoties ar Natašu abas ar vienu skatienu spējām pateikt, ka izliksimies, ka Nataša nav Nataša.- Atņēmāt viņas mīļoto sievieti, nu gan pretīgs gājiens.
-Jūs saprotat, ka tu esi tikai daktere?
Nataša uzvilkās, es satvēru viņas roku.
-Jā, bet, Lena, tu saproti, ko Nataša dara tevis dēļ? Viņas dēļ visa slimnīce bezmazvai skatījās pēc tevis, tad, kad tev bija sirds lēkme, tā tika izraisīta mākslīgi, it kā sajaucot zāles, bet runā, ka Nataša šo cilvēku ir noslaucījusi no zemes virsas. Un es spēju iedomāties, ko viņa izdarīs ar to, kurš tevi piekāva.
-Kā tu vispār zini Natašu?
Nu jau man kļuva interesanti, kur doks šitādu informāciju ir ņēmis. Nataša iemeta mute sev košļeni.
-Viņa kādreiz tikās ar manu māsu, tad mana māsa nomira.
-I nemēģini šo stāstu turpināt!
Nataša ar sakostiem zobiem nostājās, parādot atkal iedomīgo un aukstasinīgo Natašu Šarloti Gibsoni.
-Kāpēc es nevaru turpināt? Tā ir mana māsa.
Nataša atspiedās ar rokām pret gultas malu un savilka seju nikni.
-Jo tu negribēsi nostāties pret mani, Natašu Šarloti Gibsoni!
-Nata, neizmanto savu vārdu, kā kaut kādu nāvējošāko ieroci.
-Tā esi tu?
Dakterīte pavēra muti un sastinga.
-Es gribu dzirdēt turpinājumu.
-Tu nedzirdēsi, es dodos.
-Es izbēgšu atkal no slimnīcas.
-Mēģini, apsargi ir ārpusē.
Nataša devās uz durvju pusi.
-Kāpēc tu teici, ka viņa vienkārši pazuda, bet nepateici, ka viņa nomira.
Viņa apcirtās uz riņķi. Dakterīte vēroja Natašu..
-Tāpēc, ka viņa nomira manis dēļ. Un tu arī gandrīz nomiri, es negribu atgriezties tajā visa.- Viņa pagriezās pret dakterīti- bez apvainojumiem, es tavu māsu tiešām mīlēju, es grasījos ar viņu precēties. Es nezināju, ka visi draudi, kas tika izteikti, tik īstenoti.
Nataša palika stiklotas acis, daktere saļima vienkārši uz beņķa.
-Turpini.
Nejauši ar dakterīti ierunājāmies vienlaicīgi.
-Viņu iedzina paranojā, viņa izmainījās.- Nataša nopūtās un apsēdās uz krēsla pie manas gultas- ja vien viņa netiktu uzpirkta, viņa šobrīd būtu dzīva.
-Kā tu to domā?
Dakterīte vaicāja.
-Viņa centās uzlīst līdz pašai augšai un izkonkurēt manu izvēlēto līgavaini. Un protams, vīrietis, kuru man izvēlēja jau bija ar izteiktām psihiskajām novirzēm, bet manai mātei interesēja nauda, viņa mani pārdeva viņam. Mana māte vēl bonusā terorizeja tavu māsu, manu mīļoto sievieti. – Natašas skatiens palika tukšs- un tai reizē viņš bija atgriezies no apmācībām un grasījās doties uz dienestu, kas ilgs aptuveni septiņus gadus. Kamēr viņš bija mājās, Džesiku tai nedēļā es atradu bez dzīvības pazīmēm pie tās būdiņas, kur es tevi aizvedu, Lena. Vēl šobaldien atceros, kā viņas asinis sūcās manās drēbēs. Gluži tāpat, kā tavas pirms mēneša. Bet kā es nezināju par tevi?
-Es biju ārpus valsts, studēju medicīnu. Es atgriezos līdz, ko es uzzināju, ka mana māsa ir mirusi, bet protams, mani vecāki mani negribēja satraukt pirms eksāmeniem, tāpēc es to uzzināju tik pēc mēneša.
Doks noslaucīja asaras, kas bija sariesušās.
-Man žēl, ka es nepasargāju tavu māsu. Man tik tiešām žēl.
-Pasargā šoreiz Lenu. Mana māsa bija laimīga kopā ar tevi, bet, jā, tik tiešām vienā brīdī viņa izmainījās un teica, ka viņai seko melna mašīna, ka Natašas māte neliekot viņu mierā. Bet kā tu zini, ka to izdarīja tavs vīrs?
Dakterīte ar Natašu sāka iekarast sarunās, nu jā, aizmirstam par manām lauztajām ribām.
-Es nekad nebeidzu meklēt slepkavu, un tad, kad es redzēju Lenu, es zināju, kurš to ir izdarījis un tagad viņš samaksās par visu.
-Ieliec viņu cietumā, viņam labāk tur sapūt.
Pēc pusstundas ilgas sarunas, kā labāk atriebties, man beidzot pievērsās. Es tiku izrakstīta tai pašā dienā.
