Ap pieciem no rīta apgriezos uz muguras. Elpas trūkums liek manīt, ka visu nakti ar Natašu nodarobjāmies ar kaut ko dikti aktīvu. Nata apgriezās uz vēdera un ar pirkstu rotaļājās ar manu apakšējo lūpu.
-Draudziņ, vēl vienu reizi, lūdzu.
-Nē, man jāceļas pēc pāris stundām.
Ar aizvērtām acīm, braucu ar roku pāri Natašas kailajai mugurai.
-Nu lūdzu, tie tomēr bija pieci gadi.
-Nē.
Es sāku ieslīgt miegā.
-Lūdzu.
Viņa uzrāpās man virsū un sāka skūpstīt.
-Man žoklis sāp.
-Nekas tev nesāp, ja jau vari atbildēt man uz skūpstiem.
Viņa pavilka man lūpu.
-Labi, bet pēdējo reizi. Man ir bijusi pietiekoši aktīva seksuālā dzīve.
-Nu jā, jo tu nebiji precēta.
Es viņu noskūpstīju, un visas nakts aktivitātes sākās no jauna.
Saule iespīdēja man sejā. Skaidrs ir viens, ir pulkstens vienpadsmit dienā, ja saule tā spīd. Pārbraucu ar roku pāri Natašas pusei. Nav, piecelos strauji sēdus. Nu, nē, nē, nē. Paņēmu viņas spilvenu un pasmaržoju. Nē, tas nav bijis sapnis. Tikai, kāpēc man nenozvanīja modinātājs? Paņēmu telefonu un atradu Aleksas numuru.
-Aleksa?
Vēl samiegojusies bildu.
-Jā, draudziņ?
Divas sievietes drīkt mani saukt par draudziņu- Nata un Aleksa.
-Es aizkavēšos.
-Tev vai tad priekšniece nepateica, ka šodien nav jābūt?
Istabā gaisā jūtama ir kafijas smarža, dīvaini no kurienes? Pagriezos pret durvīm. Starp durvīm stāv Nataša, kuras augumu sedz apakšbiksītes un zīda virssvārcis, kas nav cieši aizsiets, bet gan brīvi, ka var redzēt gandrīz visu. Mana seja izplauka smaidā.
-Atgādini, kā sauc manu priekšnieci, kura ir augstāka par mani?
-Tu tagad joko, vai ne, Lena?
-Iespējams. Uz tikšanos.
-Tu man pietrūksti.
-Man arī.
Centos neparādīt Natašai to, ka saruna starp mani un Aleksu ieguva intimitāti. Zvans atvienojās.
-Nu ja, kā es izkāpju no gultas, tā zvani citai.
Nataša tuvojās man.
-Ohh, nu un atkal tu jau sevi kacini.
Viņa novietoja kafijas krūzi uz galda.
-Nē, es tikai secinu.
-Jā, labi, boss. -Satvēru Natašas roku un ievilku pie sevis gultā.- Gribu dažus jautājumus noskaidrot precīzāk.
-Nu nu.
Viss ticamāk, ka viņa izbolīja acis.
-Tu atgriezies jo?
-Es uzzināju, ka esi atgriezusies. Tas ir pirmais iemesls.
-Un otrais?
-Es uzzināju, ka Aleksa iemīlas tevi un to, ka jūs guļat kopā. Tas gan mani padarija niknu. Kamēr tika iesniegta un uzsākta šķiršanās, viņa brauca ar savu vīru ciemos pie manis un mana vīra, nu jau bijušā vīra.
-Nuuu..
Turēju Natašu savās rokās un tincināju tālāk.
-Tu ar viņu sazinājies ar īsziņu palīdzību un katru reizi, kā uztrakstīji, tā Aleksas acis iemirdzējās. Tik lielu greizsirdību es nebiju jutusi. Maksāju, lai guļ un aizkavē tevi, lai neiemīlies. Nē, ņēm tā iemīlas tevi. Tā apziņa, ka Aleksai piederēji tu, tā apziņa, ka viņa var ar tevi mīlēties, var gulēt tavās rokās, mani padarīja ļoti niknu. Tu pat iedomāties nevari, cik nikna es biju.
-To es zinu, to arī Aleksa zina.
-Bet tagad esmu mierīga un apmierināta ar viņas darbu.
-Bet tu vakar teici, ka neko nejūti un ka tev viss vienalga.
-Ohh, draudziņ, tev nu vajadzētu zināt, ka es tevi centos atraidīt un darīt pāri, lai tevi sāpinātu. Lai tu pēc tam mani gribētu vairāk, lai tu lūgtos mani, lai tu skrietu pēc manis un viss pārējais.
Viņa uzlika manu roku uz viņas krūts.
-Nu, sieviete, tava loģika. Es tevi tāpat gribēju. Tā tava smarža, līdz ko es viņu sajutu, tā viss, mierīgāka par mierīgu paliku. Boo, apsoli, ka nekad mani vairs nepametīsi. Apsoli to man, ka Izabella vairs mūs neizšķirs.
-Izabella vairāk mūs netraucēs. Vienīgi, ja tik tiešām jūtas pazūd. Tad gan jāšķiras būs.
-Kā tu Izabellu dabuji trako namā?
-Kam nauda tam vara.
Es viņu noskūpstīju. Bāc, kā man tas pietrūka.
-Ja uzdošu jautājumu, kam tu samaksāji un ko tu liki izdarīt, es nožēlošu?
-Iespējams.
-Tad pastāsti.
-Nu ko, lai es tev saku?- Nataša kļuva nīgra- to, ka ārstam samaksāju un manā acu priekšā tika uzrakstīts nosūtījums ārstēties trako namā?
-Bet tā tak ir tava māte, tu visu laiku to man teici, pat kāzās iemeti acīs, ka tu esi kā viņa.
-Draudziņ, - Viņa atliecās no manis, lai paskatītos sejā-Es esmu kā viņa, tev patīk, vai nē, bet es arī esmu kā mans tēvs, es nedarīšu pāri savējam. Ja mums būs bērns, es nekad nelikšu viņam precēties ar cilvēku, ko viņš vai viņa nemīl.
-Nu to esmu tā kā sapratusi, jā. Tavs tēvs zina, ka tu to izdarīji?
-Ja arī uzzinās tad, lai ir pateicīgs. Jo par vienu problēmu viņam ir mazāk. Jo kamēr laulība nav šķirta, tikmēr mans vīrs var dzīvot tajā mājā, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es aizbraucu no turienes. Cilvēks ar pēctraumatisko stresu, kurš nemeklē palīdzību, ir ļoti bīstams.
-Kā?
-Viņš te mierīgs, te agresīvs. Es viņam vairāks reizes lūdzu doties pie ārsta, lai meklē palīdzību. Viņš to nedarīja,- Nataša sāka trīcēt un neļāva sev pieskarties- un viņš... viņš.
-Mierīgi, Nataša, mierīgi. Tu esi tagad pie manis.
Ar satvēru satvēru viņu un piespiedu pie sevis.
-Viņš ir labs cilvēks, bet.. bet tad, kad aizgāja ciet. Tā bija nāve priekš manis. Mana māte uz to visu noraudzījās, mans tēvs arī. Kad pēdējo reizi bija viss trakāk, kad viņš mani piekāva tik tālu, ka es zaudēju bērnu, teorētiski spontānais aborts. Mans tēvs sāka rīkoties un ļāva mans šķirties no viņa, kā arī visiem pārējiem piedāvāja, ja nevēlējās būt kopā. Bet protams māte to visu laiku aizkavēja. Un tad es rīkojos, izdarīju tā, lai māte nonāk trako namā. Vismaz līdz brīdim, kad laulības šķiršana tiek pabeigta.
Natašas augums trīc vēl aizvien. Viņa visu to tekstu nobēra bez jebkādām emocijām, tas ir diezgan baisi, ka viņa tā dara.
-Man žēl, ka tev tas viss bija jāpiedzīvo.
-Tāpēc es nevēlos runāt par pagātni, tēvs visu nokārtos un izlabos visu.
-Palēnām mēs visu izrunāsim, soli pa solim.
-Nav jau ko runāt vairs. Es gribu dzīvot, nevis kavēties atmiņās, kā bija. Viss iet uz labo pusi. Galvenais, lai mēs esam kopā.
-Tas gan, pat pēc pieciem gadiem mēs esam kopā.
-Braucam atpūsties, es un tu.
Pārtraucu Natašu.
-Mēs to varam arī darīt šeit, nekur nav jābrauc.
-Nē, netikai es un tu. Paaicināsim Džī ar ģimeni, Alīnu ar ģimeni, Aleksu ar vīru. Savus draugus paņemšu. Aizbrauksim pie jūras uz divām naktīm, nosvinēsim, ka atradām ceļu viena pie otras.
-Ohh, Džī un Alīna. Kā es viņām pateikšu par mums?
-Aiziesim pie Džī pēc nelielām atrakcijām gultā.
Nataša divdomīgi pasmaidīja, nolaicīja lūpas un paraustīja uzaci.
-Kā man tu pietrūki?
Pievilku viņu pie sevis un liku viņai vairāks reizes kliegt manu vārdu.
