Notīrīju pēdējos bāra galdus un piegāju pie priekšnieka.
-Varu doties?
Vēl nemanāmi ieklepojoties.
-Kad tu uz dzimto pilsētu brauc?
-Ir tikai septītais jūnijs, pēc mēneša man ir biļete.
-Aizvedīsi dažas lietas?
-Jā, protams. Tagad es varu doties?
-Jā, visu nedēļu nostrādāji. Tagad tev divas dienas brīvas, bet par svētdienu nemācēšu tev teikt. Iespējams iesaukšu tevi strādāt.
-Paldies, jā.
Sarkastiski noteicu, boss sirsnīgi uzsita pa plecu un devās prom. Tā arī ir, mani var izsaukt jebkurā brīdī, es respektēju to, ka viņš man uzticas tik ļoti. Jauks vīrietis, viņam ir divi bērni un laikam ir sieva. Tie ierauga mani un aiziet kā traki paliek. Izgāju no bāra un devos uz Natašas mājām. Reāli mēs dzīvojam vairāk vai mazāk kopā, man pat ir izsniegtas atslēgas. Džī mājā uzrodos tad, kad viņiem mani vajag.
Iegāju mājā un pa taisno devos uz dušu. Šodien ir tā diena, kad runāšu ar Karolīnu un pavisam izsvilpšu viņu no manas dzīves. Nomazgājos, aptīnos ar dvieli un gāju meklēt savas mantas. Uzvilku melnas plēstas bikses, melnu t-kreklu ar uzlocītām piedurknēm, baikera zābakus, savu mīļo ādas jaku un gaidīju Natašu, lai viņa mani aizvestu. Sēdēju dīvānā un spēlēju konsoli. Nataša ienāca pa durvīm un skatījās uz mani, turot rokā savu somiņu, bet otrā rokā skolas matreālu.
-Tad tu tiešam brauksi pie viņas?
Apturēju spēli un paskatījos uz viņu..
-Jā, vienreiz visam ir jāpieliek punkts. Nevar tak ļaut viņai visu laiku zvanīt un vai rakstīt, tas tevi tikai izsit no robežām un tu uzvēlcies.
-Un tagad tu domā par mani, ja?
Pastiepu roku viņai pretīm, viņa viņu satvēra un es Natašu pavilku pie sevis, Nata nostājās man pretīm, turot manu roku, sabučoja mani.
-Es pēdējā laikā domāju par mums, un to, kā tevi neizprovicēt. Nekāds labums man no tā nav.
Viņas telefons nemitējās zvanīt, Nataša iesēdās man klēpī. Viņa ir nogurusi.
-Atceries, kāds bija noteikums?
-Ik pēc stundas zvanīt tev..
-Kā jāzvana?
-Video zvanā.
-Apķērīga gan tu esi, bet, ja nebūs pēc stundas zvans, es pazvanīšu pati.
-Ohh, sieviete.
Viņa piepacēla uzaci.
-Ne sievietojies man te. Labi, ejam, es tevi aizvedīšu un tad es braukšu atpakaļ, un ieiešu vannā, kamēr tu neesi.
Paskātījos ar neizprotošu skatienu.
-Protams, kad es neesmu, tu ej vannā, kad es esmu, tu ej dušā. Tā ir nekrietna rīcība pret mani.
-Tu jau pati izvēlējies doties šodien pie viņas.
-Ei, ei, ei. Es tai brīdī gulēju, kad tu uzdrukāji viņai ziņu, ka es iešu septītajā jūnijā.
-Kā man patīk tevi kacināt!
-Kā man patīk apzināties, ka tu esi greizsirdīga.
Nata aplika rokas man ap kaklu un atgāza uz atpakaļu.
-Kāpēc tu izskaties lieliski, ejot pie viņas?
-Ohh, kāpēc tu ej šādi uz darbu- pieguļoši svārki, blūzīte, papēži. Man turpināt?
-Tev ir uz visu atbildes, ja?
-O jā.
-Labi, braucam.
-Labi, greizsirdīgais Boo.
-Draudziņ!-Viņa savilka mīlīgu seju un sabučoja mani- Bet zini, vakarā tāpat tu būsi mana.
Melnais BMW pieripoja pie Karolīnas māju. Pārbraucu ar roku pāri Natašas melnajiem matiem.
-Nedomā, ka es metīšos ar viņu gultā vai vēl nez ko. Tu esi mana laime.
-Ooo, to tu pasaki sievietei.
Noskūpstīju Natašu. Viņas acis ir stiklotas, viņa valda pār sevi un savam emocijām.
-Nāc līdz.
-Nē, nē, nokārto visu un tad viss. Šoreiz es uzticēšos tev, bet tikai šoreiz.
UZ atvadām viņu atkārtoti noskūpstīju un devos uz durvju pusi, vēl pametot skatienu uz atpakaļu. Man caur prātu skrien atkal un atkal Natas teiktais “ Sieviete meklēs mierinājumu pie tevis”. Pieklauvēju pie durvīm, Nataša bija jau prom. Mana sirds dauzas kā negudra. Durvis pavērās, man pretīmstāv Karolīna. Aizdomīgi skaista. Pilnā kosmētika, dūmakainas acis, kārtīgi iezīmētas perfektās uzacis. Viņa neizskatās pēc tādas, ko tikko ir pametis mīļotias vīrietis. Karolīna viegli iekoda lūpā un ar roku norādīja, ka varu ienākt. Manu izbrīnīto seju ar neko nenoslēptu. Mugurā ir diezgan ierasts tērps priekš viņas. Džinsi un džemperis, ko es viņā biju saskatījusi?
-Paldies, ka atbrauci, dodamies uz viesistabu.
Karolīna devās uz viesistabu un piesēda uz dīvāna, lai nekomprimitētu sevi, es apsēdos uz krēsla, kas atrodās pretīm.
-Tu jau vari sēdēt man blakus.
-Paldies, es palikšu savā pusē, bet tu savā.
Karolīna nelaimīgi pasmaidīja.
-Es pagatavoju sušī, ja vēlies..
-No tiem gan es neatteikšos. Stāsti, kas tev tie pa tekstiem tagad nāk ārā?
Nobaudot sušī, vaicāju.
-Es biju dusmīga uz tevim par tavu attieksmi.
-Manu attieksmi? Nejauc te kaut ko- Es iesvīlos- Tu biji tā, kurai bija vienalga, tu biji tā, kas domāja tikai par sevi, tu pat nenojauti to, ka man ir jūtas pret tevi, vienīgais, kas tev bija svarīgi bija drātēties riņķī un izbojāt savu ģimeni.- Piecelos kājās un staigāju pa istabu šurpu turpu- Es tevi brīdināju, nedari to, nekrāp savu vīru, tev bija viss, ko varēja cilvēks vēlēties- ģimene, bērns, māja un mīlestība, tu to visu iemainīji pret īsu romāniņu. Kā tu domā, kā jūtas tavs bērns? Tu esi egoistiskākā būtne kādu es jebkad esmu satikusi.- Nelaižot viņu pie vārda, turpināju bērt visu, kas bija sakrājies- Es domāju, ka esmu slikts cilvēks, kad izmantoju vīrieti, lai noslēptu savu orientāciju, lai nenoticētu tam pati sev, bet tu kapitāli izmanto visu. Un tagad tu brīnies, ka nevienam neintersē, kas notiek ar tevi. UN KO TU TAGAD VĒL RAUDI?
Naid pilni bļāvu viņai virsū. Karolīnas kosmētika sāka izsmērēties.
-Lena, piedod.
Piedod ir vienīgais, ko viņa spēj pateikt. Nožēlojama sieviete.
-Kāds piedod? Tu vēl ar savu īsziņu izaicini Natašu, tu galīgi jau atsaldēta esi?
Dusmu pilna raudzījos uz Karolīnu.
-Šarlote nav tev īstā, viņa nekad nebūs. Viņa tak iet ar visiem pa labi, pa kreisi.
Piegāju pie viņas un satvēru viņas seju ar vienu roku.
-Ja tu vēl reizi kaut ko bezsakarīgi bērsi par Natašu, goda vārds nebeigsies labi.
Atlaidu viņas seju un atkāpos.
-Tu jau tam vari neticēt, pat mans bijušais vīrs ar viņu ir gulējis.
Karolīna spēlējas ar uguni. Baigi kāds pamanītu, ja viņas vairs nebūtu? Norakt to sievieti tepat.
-Karolīn, nespēlejies ar uguni un atstāj Natašu mierā, tu mani skaidri un gaiši saprati? Vai arī tev traumpunktā ir kādas atlaides, kā arī pie zobārsta?
Ieliku rokas sānos un pacēlu uzaci.
-Nē, bet es zinu, ko viņa izdarīja ar Robertu.
Mana sirds aplēca uz riņķi.
-Es tavā vietā šajā visā nebāztu degunu.
-Tev ir jāsaprot, ka viņa nav tev īstā.
-Tev nebūs par to spriest, nejau es izjaucu ģimenes, bet tu un tavs bijušais uzpisējs, ko nu tu darīsi, ka tev nav kur iet? Cik tad tu ilgi dzīvosi pie sava bijušā vīra? Neizjauc manu ģimeni tagad.
Karolīna izgāja no istabas. Iemalkoju ūdeni un staigāju aizkaitināta pa istabu. Man vairs nav ko teikt viņai. Pēc pāris minūtēm viņa atgriezās sarkanā zīda virssvārcī. Mans skatiens sastinga. Draņķe. Viņa tovojās man.
-Nataša Šarlote nav priekš tevis domāta, viņa ir pats nelabais.- Pliķis sejā viņai noderētu, bet spēka pielietojums nebūs atrisinājums- viņa ātri vien tevi pametīs, tu esi tikai laika kavēklis.- Viņa pastiepa roku, kurā ir aploksne- Paskaties pati, kā viņa pavada laiku bez tevis, noteikti pat šobrīd viņa pavada ar kādu citu vārtoties pa gultu.
Satvēru aploksni, atvēru to vaļā. Bildes, uzmetu strauju skatu uz viņām. Tajās ir redzama Nataša ar vairākiem citiem cilvēkiem bučojoties, vakariņojot kopā un turoties rociņās. Mana sirds sāka sisties divreiz straujāk, nevarbūt, ka Nata visu šo laiku ir gājusi pa kreisi. Paskatījos uz Karolīnu, bet nebildu ne vārdu.
-Es tak tev teicu, ka Šarlote nav priekš tevis, viņa visu laiku iet pa kreisi..
-Kāpēc šāda informācija tieši tagad, kad tu esi šķīrusies, kāda tev no tā visa jēga?
Mani virmo emociju virpulis, man ir jātiek prom. Man ir jātiek skaidrībā, kas te notiek.
-Tas, ka esmu tradicionāla, nenozīmē, ka nevēlos izklaidēties.
Un pēkšņi viņas augumu nesedza nekas. Gadu es gaidīju šo brīdi, gadu. Ar pavērtu muti skatījos uz viņu. Karolīnas augums ir skaists, iekārojams, bet viņa nav Nataša. Tagad ir pienācis tas mirklis un vienīgais, ko es gribu ir būt pie Natašas un skatīties kādu jēlu filmu un ēst saldumus, pamosties Natašai blakus un iet gulēt līdz ar viņu. Gribu Natašu, nevis Karolīnu.
-Tavs augums nestāv blakus Natašas. Piedod, ne šoreiz.
Gāju Karolīnai garām, viņa mani sagrāba un centās mani noskūpstīt. Strauji atgrūdu viņu no sevis.
-Pat šis, Karolīn, tavā labā neko nedod. Tu neesi Nataša un nekad nebūsi, tu esi slikts cilvēks, tu izmanto visus. Pārdomā šo visu. Tu pazaudēji cilvēku, kam rūpēja neskatoties uz neko. Man neintersēja nekas, man interesēji tu, bet tu biji sasodīti vienaldzīga. Kaut kādas bāra žubītes ar ko pavadīji laiku bieži vien tev bija svarīgākas par mani, lai gan viņām bija pie kājas par tevi un vēl aizvien ir.
Steigšus pametu viņas māju. Nopaļ dzirdot pēdējos vārdus.
-Šarlote pazudīs.
Devos uz nezināmu pusi.
Pēc pusstundas nezināmas staigāšanas, es nonācu nu jau zināmā parkā, kur piesēdu uz soliņa. Telefons izmisīgi lūdzās pēc uzmanības. Paskatījos viedpulkstenī. Nataša zvana atkla un atkal. Nata drīz ieradīsies pie Karolīnas. Karolīna pateiks, ka mums bija sekss. Nataša būs dusmīga. Būs strīds, būs dusmas un nesaskaņas. Izvilku aploksni no kabatas. Nata, ko tu dari man aiz muguras. Šķirstot bildes, es pārcilāju galvā visu sarunu ar Karolīnu. Šarlote to, Šarlote šito, Šarlote pazudīs, Šarlote, Šarlote, Šarlote. Pārcilājot vēl reizi bildes. Savilku uzacis. Sliktā apgaismojuma dēļ tās bildes nevar lāga saskatīt.
