Rīts. Kā jau parasti satveru telefonu un apskatu, kurš mani ir meklejis. Roberts un vēl pāris draugi. Bet ne viņa. Mazulīt, piedod, ka nodarīju pāri, bet tava vienaldzība bija neizturāma. Roberts kā jau parasti centās neķītri runāt un pavest uz sarunām par kopā būšanu. Bet kur paliks tas, ko jūtu pret to sievieti? Pret savu mazulīti?
Pieraususies no gultas, tuntulēju uz vannas istabu. Karstā dušas strūkla apšļāca manu seju un tad apņēma manu augumu. Pēc nepilnām divām nedēļām pārvākšos uz otru pilsētas galu. Telefona vibrāciju dzirdu pat caur dušu. Tā noteikti ir māte, kura kārtējo reizi zvana, lai piespiestu ar manipulāciju atgriesties mājās, bet man ir mans dzīves plāns un pašlaik tas nav atgriesties dzimtajā pilsētā. Jā, labi, skaista vieta, bet tur viens otru zina labāk kā pats sevi. Kā daudzi saka- vienā galā nopirdies un otrā jau zina par to. It kā smieklīgi, bet dažkārt tas apnīk. It īpaši, ja ap saviem divdesmit pēkšņi esi sapratusi, ka patīk sievietes. Vajprāts.
Notraucu ar dvieli mitrumu no ķermeņa un ietinu matus dvielī. Turpat arī saģērbos. Balts stīvināts krekls, kam rokas ir uzlocītas un melnas ādas bikses. Uzkreisās rokas uzliku rokas pulksteni un gredzenus divus, bet labo roku rotā smuks kompasa tetovējums.
Uzvilku melno mēteli, acis aizklāju ar saulesbrillēm un devos pa pilsētas nemierīgajām ieliņām pastaigāties, vērot cilvēkus, kas ir ieslīguši savās rutīnās un ikdienas skriešanā. Prāts atkal un atkal atgriežas pie viņas. Nu, lūdzu, laid mani vaļā, atdod manu sirdi man. Katru nedēļu mans darbalaiks atšķiras, te pirmdiena brīva, te piektdiena, te sestdiena. Grūti savu privāto dzīvi uzturēt.
Februāris it kā ir romantikas mēnesis Valentīndienas dēļ. Es to dienu pārdzīoju varonīgi. Pati pasmējos pa savu zelta joku. Pārdzīvoju. Veselu dienu jau dzīva esmu. Pieņēmu vakara četrdesmit dienu izaicinājumu nelietot uzturā alkoholu un nodarboties vairāk ar sportu. Pagājušajā mēnesī es izlaidos ar to visu sirds sāpi. Vismaz pavadīšu vairāk laika ārpus savas istabas un uzņemšu jaunas skaistas bildes.
Māja. Šeit es dzīoju kopā ar savu otru ģimeni. Nu īstenībā, man ir šeit istaba un viņi rūpējas par mani. Ar koka seju izgāju cauri koridorim pa taisno uz istabu. Telefona nerimstošā vibrācija sāka izsaukt agresiju. Tā ir topa emocija man pēdējā laikā. Vispār visas negatīvās emocijas- dusmas, naids, skumjas, sāpes, bet tās jau nāk laikam kopā salauztu sirdi. Mamma. Nu ja.
-Jā, mamm?
-Sveiki, meituk.
Viņa izklausas tik laimīga.
-Man darbā neiet, mamm.
Skumji novilku.
-Brauc mājās, to visu laiku tev saku.
Aiziet, sākas!
-Nesāc!
Pavēlēju viņai. Saraucu dusmīgu seju.
-Lena, tavu brāļu sievas uzskata, ka esi lesbiete, kā arī tavs brālis vidējais. Viņš vispār saka- kopš esi prom, tu esi lielā mamma un neesi vairs tā foršā, mazā meitenīte, kas kādreiz biji.
Viņas tonis kļuva nicinoš. Viņa neko par mani nezina.
-Māt!- strikti noteicu-kāda daļa pie velna ir viņiem un tev ar ko es guļu? Vis, man pietiek šodien. Man jāiet strādāt.
Nikni noteicu un atvienoju zvanu pat nesagaidot atbildi. Nometu telefonu uz gultas, apsēdos uz tās malas un braucu ar rokām pār seju. Riebjas tas vis. It kā tas vis mani padarītu par sliktu cilvēku. Asaras sariesās man acīs. It ka es būtu sliktāka, ja guļu ar sievietēm un esmu kopā ar sievieti. Es esmu pievīlusi sevi un visus citus, bet man ir savs plāns un uz to es arī tiekšos. Jūtos nodota.
Strauji pielēcu kājās un triecu dūri pret sienu. Apcirtos riņķī, mans skatiens palika sastindzis uz spoguli un sāku sarunu ar sevi.
-Lena, tu notievēsi, tu atgriezīsies , tu notrieksi visus zemē, tu iegūsi visu, ko vēlējies. Tu parūpēsies par sevi.
Notrausu asaras no vaiga. Sakodu zobus. Tik- tak.
