Divdesmit piektais maijs, piektdiena. Ārā sāk palikt tumšs, jau četras stundas neapstājoties brauc. Nata neatlaidās no manas rokas, bet ik pa laikam mani kacinot pavilka uz augšu savus svārkus un uzmiedza ar aci. Un tad brīnas pati, ka esmu pēc viņas kā traka.
-Nata, sāk krēslot, cik ilgi vēl jābrauc līdz tavu vecāku rančo?
-Vismaz diena, var gadīties, ka divas.
-Ko?
Pārsteigti vaicāju.
-Nu, tāpēc jau tev teicu ņem atvaļinājumu uz divām nedēļām. Tu tak paņēmi, vai ne?
Nataša piepaceļot uzaci, vaicāja.
-Mēs brauksim visu nakti?
-Nē, iebrauksim veikalā un paņemsim ko ēdamu, tad piestāsim kaut kādā motelī un pārnakšņosim tur.
-Šis ir kā filmās. Ceļš, mīļotais cilvēks, kas tur roku, mūzika, kurai dziedāt līdzi, tik neveselīgs ēdiens trūkst.
Nataša saspieda ciešāk manu roku.
-Rekur veikals, visu, ko tava sirds vēlas paņemsim un ēdīsim.
-Un tu teici, ka es esmu romantiķe.
Apturot mašīnu, Nataša mani noskūpstīja. Nedaudz par daudz iekarsām, knapi valdīdamās, izkāpām no mašīnas. Viņa ielika savu silto roku man plaukstā.
-Nata, mazulīt, pagaidi nedaudz, tad jau izpriecāsimies.
Izgriežot viņu pa apli, pierāvu sev klāt un sabučoju degungalu.
-Cik romantiski.-Nata smējās - Tu mani padari laimīgu.
Vienkārši pasmaidīju un sekoju šai apburošai būtnei, kura turēja manu roku singrāk par jebko citu pašlaik.
-Lena, ko tu gribi ēst?
Pieliecos pie viņas auss, viņa zināja, ko teikšu, bet tāpat, ar smaidu sejā, gaidīja atbildi.
-Tevi.
-Šī atbilde mani nepārsteidz, bet to jau laikam desertā varu piedāvāt tikai.
-Un ja nu es naktī gribēšu paēst?
-Šonakt vis ticamāk, ka, nē, rīt agri jāizbrauc.
-Tu tak saproti, ka mēs vis ticamāk pie šī plāna nepieturēsimies.
Apliku rokas ap viņas vidukli.
-Vis ticamāk.
-Man patīk, ka tu esi īsāka nekā es, man tas šķiet mīlīgi.
Nataša iekoda lūpā, paņēma pāris produktus un devāmies uz kasēm.
-Šarlote?
-Kāpēc tu mani nosauci otrā vārdā?
-Gribēju izmēģināt, kā tas ir.
Sāku smieties.
-Un kā tas ir?
-Nataša vai Nata, vai mazulīte man tīk labāk.
-Dažkārt es domāju, ko es pie velna saskatīju tevi.
Pieliecos pie viņas tuvāk.
-Faktu, ka es tevi padaru laimīgu. Drīkst es pateikšu noslēpumu?-Kasiere sāka pīkstināt produktus, Nata piepacēla uzaci, kas norādīja, ka varu.- Tu esi labākais, kas manā dzīvē ir noticis, es nepadošos, es izcīnīšu tevi godīgā ceļā, nepieļaušu faktu, ka apprecies ar neīsto, ja tava sirds pieder man.
-Ohh, kas pa cukuru nobira.
-Es samaksāšu.
-Es!
-Nata, tik tiešām strīdēsimies par to, kurš maksās.
-Acīm redzot.
-Labi, maksā.
Sākām smieties.
Piebraucot pie hoteļa. Pagriezos pret viņu.
-Paliekam te, ļoti ērti ir tepat.
-Iedomājies, cik ērti būs gultā.
Nataša iekoda lūpā.
-Kas tev pa paradumu kost sev lūpā?
-Tas ir seksīgi, Lena.
-Nē, seksīgi ir tad, kad esi ritīgī komandējoša un tamlīdzīgi.
Mēs abas zinājām, ka vis, kas ir saistīts vienai ar otru ir iekārojams un pievilcīgs.
Sēdēju uz krēsla, kas atrodas moteļa istabas vidū un raudzījos uz kājām, kamēr Nataša pārģērbās. Nata no aizmugures aplika rokas man apkārt un atbalstīja galvu uz pleca.
-Par ko tu domā?
-Par to, vai Robertam vis kārtībā. Viņš tur gulēja asiņu peļķē.
-Es tak tev teicu- piedod!
-Nē, vis ir kārtībā.
-Tad kāpēc tu par to domā?
-Man bail, ka viņš pateiks, kurš to izdarīja un visu pārējo.
-Par to neuztraucies. Es nezinu, kā tu parasti rinisi tādas problēmas, noteikti caur policiju, bet es uzaugu sabiedrībā, kur policija ir korompēta un to, ka visu netīro darbu kāds cits parasti izdara. Un ja arī pasūdzēsies, man ir video, kur viņš piesaka cīņu pagrīdes boksā. Kāpēc es tevi pie viņa aizvedu?-Viņa piecēlās, satvēr vīna pudeli- Jo es velējos pierādīt tev to, ka tu esi mana.
Nataša aizgāja uz virtuves daļu, apsēdās uz letes, ielika starp kājām pudeli un centās to atvērt. Raugoties pāris minūtes viņas mocībās, piegāju pie viņas un satvēru pudeli.
-Dod, es attaisīšu.
Blakus uz šķīvja stāv zemenes, Nata aplika man apkārt savas kājas un smaidīja.
-Attaisi gan, gribas vīnu iedzert.
Izraujot pudeles korķi, saspirndzināju savu roku, it kā parādot, ka esmu muskuļota. Viņas acis iemirdzējās.
-Tu izskaties nogurusi-Paņēmu zemeni un devu viņai nokosties, līdz, ko viņas lūpas skāra augli, pavilku to uz atpakaļu- gribi?
-Tu pa vīnu vai pa zemeni prasi?
-Par sevi vispār.
Noteicu un ļāvu iegūt augli, gar lūpas kaktiņu notecēja zemenes sula. Nata strauji paraustīja uzacis un es noskūpstīju to vietu, kur sula tecēja.
-Nu tevi es gribu visu laiku-Skūpstot viņas kaklu, gāju uz leju- Nu nejau tagad- neapstājoties, sāku vilkt viņas t-krekla pleca daļu uz leju. Nata iemalkoja vīnu- Nu ja tu tā turpināsi, es nesaskatīšu jēgu no ēdiena.
Atrāvos no viņas miesas, bet viņa vēl aizvien tur savas kājas apkārt man.
-Es tak teicu, ka ēdīšu tevi vakariņās.
Pacēlu viņu uz augšu un nesu uz gultu.
