Šis raksts ir retaliācija uz lietotāja blessed zombējošo propagandu pievērsties atbaidošajam tuksneša kultam, ko izveidojis jūdu mežonis.
Kristietība - tā vairs nav reliģija, tā ir okultiska kopiena ar atbaidošām paražām un loģiski domājoša cilvēka prātu aizskarošiem pārdabiskiem skaidrojumiem. Mans teksts par šo tēmu varētu būt diezgan cinisks, bet es ceru, ka jūs ar cieņu uzklausīsiet manu viedokli. Sāksim ar to, ka visi cilvēka izodmātie Dievi ir vienādi, tikai savādāk ģērbti un ar citiem likumiem. Visas reliģijas vadās no aplama principa! Visas iedomājas radītājas būtnes kultu kā nepieciešamību, bet šis radītājs nekad nav pastāvējis. Ja visas dabas parādības izriet no likumiem, kas to ierobežo, ja tās darbība un pastāvīgā pretdarbība liek domāt par esībai nepieciešamu kustību, kas tad notiek ar kungu un pavēlnieku, ko tai vieglu prātu piedēvē muļķi? Kas gan pēc tā visa ir reliģijas, ja ne bremzes, ar kurām stiprākā tirānija vēlējusies sagūstīt vājāko? Šī nodoma piepildīts, stiprais uzdrošinājās teikt tam, kuru viņš iedomājās pārvaldām, ka važas, kurās to ieslēdz nežēlība, kalis Dievs, un viņš savukārt, posta nospiests, neskaidri notic visam, ko vēlas otrais. Vai viltū dzimušās reliģijas mācības ir pelnījušas jebkādu cieņu? Vai ir kaut viena, kas nenes liekulības un muļķības emblēmu? Ko gan es tajās visās ieraugu? Mistērijas, kas liek nodrebēt saprātam, dogmas, kas aizskar dabu, un groteskas ceremonijas, kas iedveš vienīgi izsmieklu un pretīgumu. Bet, ja no visām kaut viena it īpaši pelnījusi mūsu nicināšanu un naidu, tad vai tā nav barbariskais kristiānisma likums, kurā mēs esam dzimuši? Vai ir kāda vēl nīstamāka? Kāda, kas tik daudz liktu sacelties pret to sirdij un prātam?
Kā domājoši cilvēki var vēl piešķirt kādu ticību neskaidriem vārdiem, šī atbaidošā kulta nelietīgā radītāja tā sauktajiem brīnumiem? Vai jebkad dzīvojis sabiedrības nicināšanu vairāk pelnījis ķēms? Kā gan šis jūds, kas dzimis no ielasmeitas un zaldāta visnomaļākajā pasaules stūrī, uzdrošinās likt sevi uzskatīt par to, kas, kā runā, radījis pasauli! Tik augstām pretenzijām, vajadzētu vismaz vairākus pierādījumus. Kādi tie ir šim smieklīgajam sūtnim? Ko viņš darīs, lai pierādītu savu sūtību? Vai zemeslode mainīs savu izskatu, vai posts, kas to nomāc, tiks iznīdēts, vai saule spīdēs nakti un dienu? Vai netikumi vairs to neaptraipīs? Vai mēs beidzot redzēsim valdām vienīgi laimi? Nekā tamlīdzīga, ar viltīgiem meliem, cirkus trikiem un kalambūriem Dieva sūtnis pavēsta par sevi pasaulei; debesu kalpotājs nāk izrādīt savu lielumu cienījamajā algotņu, amatnieku un priekameitu sabiedrībā; apreibinoties kopā ar vieniem, pārguļot ar citiem, šis Dieva draugs, pats būdams Dievs, nāk pakļaut saviem likumiem nocietināto grēcinieku; izdomādams savam farsam tikai to, kas var apmierināt vai nu izlaidību, vai gardēdību, šis nekauņa pierāda savu misiju; lai kā arī būtu, viņš iegūst bagātību, daži banāli satelīti pievienojas blēdim, izveidojas sekta, šo neliešu dogmām izdodas savaldzināt dažus jūdus: tā kā viņi ir deģenerātu un grieķu kultūras plaģiātu, proti, romiešu varas vergi, tad viņiem ar prieku jāpieņem reliģija, kas, atbrīvodama tos no važām, nepakļāva nekam citam kā reliģijas saitēm. Viņu motīvu var uzminēt, viņu nepaklausība atklājas, dumpinieki tiek apcietināti, viņu vadonis iet bojā, bet, bez šaubām, pārāk maigā nāvē par viņa veikto noziegumu, un nepiedodami nepārdomāti tiek ļauts izklīst šī liekēža mācekļiem tā vietā, lai viņus nogalētu līdz ar skolotāju.
Fanātisms pārņem prātus, sievietes kliedz, neprāši cīnās, muļķi tic, un, lūk, nicināmākā no būtnēm, neveiklākais blēdis, vislielākais liekulis, kāds jebkad parādījies, kļūst par Dievu, lūk, Dieva dēls, līdzīgs savam tēvam, lūk, visi svētākie sapņi, visi vārdi kļuvuši par dogmām un viņa muļķības par mistērijām! Viņa pasakainā Tēva klēpis atveras, lai viņu uzņemtu atpakaļ, un pirmīt vienkāršais Radītājs nu ir kļuvis trīskāršs, lai izpatiktu šim dēlam, kas cienīgs viņa lieluma! Bet vai svētais Dievs pie tā paliks? Nē, bez šaubām, viņa debešķīgā varenība vēlas daudz lielākas labvēlības. Pēc priestera iegribas, tas ir, meliem un noziegumiem klāta dīvaiņa iegribas, šis lielais Dievs, visa tā radītājs, ko mēs redzam, pazemosies tik tālu, ka desmit, divpadsmit tūkstoš reižu rīta pusē nokāps mīklas gabalā, kas, viņa uzticamo kalpu sagremots, drīz vien viņu iekšās pārveidosies visriebīgākajos ekskrementos, un tas notiks šī maigā dēla gandarīšanas dēļ, kas kādā krogus vakariņu laikā kļuvis par šīs briesmonīgās nešķīstības nīstamo izdomātāju. Viņš teica: „Šī maize, ko jūs redzat, būs mana miesa, jūs to sagremosiet, jo es esmu Dievs” tātad Dievs taps jūsu sagremots, tātad debesu un zemes Radītājs pārvērtīsies, jo es to esmu sacījis, visriebīgākajā vielā, kas var iznākt no cilvēka ķermeņa, un cilvēks apēdīs Dievu, jo Dievs ir labs un visu varošs. Un tomēr šīs nejēdzības iet plašumā, to pieaugumu saista ar aplamību realitāti, lielumu, cēlumu, to ieviesēja varu, kamēr vienkāršākās lietas dubulto savu esamību, kamēr maldos pieņemtā ticība nekad neatrod neko citu kā tikai blēžus no vienas puses un stulbeņus — no otras. Visbeidzot šī nelietīgā reliģija tiek celta tronī, un vājš, nežēlīgs, nezinošs un fanātisks imperators, ievīstot to karaliskajā kronī, aptraipa ar to abus pasaules galus.
Ak, kādu nozīmi pētniecisks un filozofisks gars piešķir šiem spriedumiem? Vai gudrais var redzēt ko citu šo atbaidošo pasaku kopojumā kā vien dažu cilvēku liekulības un vēl lielāka skaita viltus ticības augli? Ja Dievs būtu gribējis, lai mums būtu kaut kāda reliģija, un ja tas būtu patiešām varens vai, lai izteiktos labāk, ja viņš patiešām būtu Dievs, vai tad būtu ar tik absurdiem līdzekļiem darījis zināmas savas pavēles? Vai viņš būtu ar nicināma bandīta palīdzību rādījis, kā viņam kalpojams? Ja viņš ir visaugstākais, ja viņš ir varens, ja viņš ir taisnīgs un labs, šis Dievs, kuru jūs pielūdzat, vai tad ar miklām un farsiem būtu gribējis mani mācīt, kā tam kalpot un to pazīt? Ja viņš ir zvaigžņu un cilvēka sirds pavēlnieks, dzinējspēks, vai viņš nevar mūs apgaismot, lietojot zvaigznes, vai mūs pārliecināt, iespiežoties sirdīs? Lai viņš iespiež kādu dienu uguns zīmēm saules vidū likumu, kas var viņam patikt un ko grib mums dot, un visi cilvēki no viena universa gala līdz otram, to izlasot, vienlaikus ieraugot, kļūs vainīgi, ja turpmāk tam nesekos. Bet parādīt savus nodomus nekur citur kā aizmirstā Āzijas nostūrī, izvēlēties par sekotāju viltīgāko un vīzijām ticošāko tautu, par tās vietnieku zemākās kārtas absurdāko un blēdīgāko amatnieku, tik labi samudžināt doktrīnu, ka ir neiespējami to saprast, absorbēt tās zināšanu šaurā indivīdu lokā, atstāt citus maldos un sodīt par to, ka tajos palikuši... Ak nē, mani dārgie draugi, nē, visas šīs šausmas nav domātas, lai mūs vadītu, es labāk tūkstoškārt nomirtu, nekā ticētu tām.
Dieva nemaz nav, dabai pietiek pašai ar sevi, tai nemaz nav vajadzīgs autors, šis iedomātais autors ir tikai tās pašas spēku pārveidojums vai, kā mēs to skolā saucam, loģiska kļūda. Dievs liek domāt par radīšanu, tas ir, par brīdi, kad nebija nekā, vai brīdi, kad viss atradās haosa stāvoklī. Ja viens vai otrs no šiem stāvokļiem bija slikts, kāpēc jūsu Dievs ļāva tam pastāvēt? Ja tas bija labs, kāpēc viņš to mainīja? Bet, ja tagad viss ir labs, jūsu Dievam vairs nav ko darīt, tātad viņš ir lieks; vai līdz ar to viņš var būt varens? Un, ja viņš nav varens, vai tad viņš var būt Dievs? Ja daba galu galā kustas pati, kam kalpo dzinējs? Un, ja dzinējs iedarbojas uz dabu, iekustinot to, tad vai viņš pats nav matērija? Vai jūs varat iedomāties gara iedarbību uz matēriju un matēriju saņemot gara kustību no tā, kam pašam tā nepiemīt? Pārskatiet kādu brīdi ar vēsu prātu visas tās smieklīgās un pretrunīgās īpašības, ar kurām šīs neciešamās himēras safabricētāji spiesti to apveltīt, pārbaudiet, kā tās viena otru iznīcina, kā tās savstarpēji absorbējas, uz jūs atzīsiet, ka šis dievveidīgais fantoms, kas dzimis no vienu bailēm un visu nezināšanas, ir tikai saniknojoša banalitāte, kura nav pelnījusi ne mirkli mūsu ticības, ne minūti uzmanības; tā ir nožēlojama ekstravagance, kas pretīga prātam un sadumpo sirdi, kas spējīga iznākt no tumsas tikai tāpēc, lai tajā uz visiem laikiem atgrieztos.
Mums, prātīgiem ļaudīm vajag ignorēt šo riebeklību, lai visatklātākie pārkāpumi cementē nicināšanu, ko tā godam pelnījusi! Šis Dievs, kurš pats ļāva lai savu, tā saukto, dēlu nobendē; vai, jūsuprāt, viņš būs žēlīgāks pret jums? Tikko manas acis bija atvērušās, es jau ienīdu šos rupjos sapņojumus, kopš tā paša brīža es uzstādīju sev par likumu mīdīt tos kājām, zvērēju neatgriezties pie tiem; atdariniet mani, ja vēlieties būt laimīgi, ienīstiet, atsakieties, zaimojiet tāpat kā es gan baismīgā kulta nīstamo objektu, gan pašu šo kultu, kas radīts himērām, radīts kā tās, lai tiktu pazemots no visa, kas pretendē uz gudrību.
Vai Dievs vēlas, lai novērstu ļaunumu, bet nespēj?
Tad viņš nav visvarens.
Vai viņš spēj, bet nevēlas?
Tad viņš ir nenovīdīgs.
Vai viņš gan spēj un vēlas?
Tad no kurienes nāk ļaunums?
Vai viņš nav spējīgs, ne gatavs?
Tad kāpēc viņš jāsauc par Dievu?
Epikūrs
