[Pateicos par mīnusiem, kādu laiku vēl varat turpināt tos likt, jo stāstu rakstīšu sīkumaini,līdz notiks kas tāds, kas varbūt interesēs heiteriem. Un liels paldies tiem, kuriem patīk! 
]
Pie manis.
Marta raudāja un raudāja.
-Ko tu tik ļoti pārdzīvo? Tas taču bija tikai viens nakts sakars, nevis mūža mīlestības krāpšana.
-Tev viegli teikt! Un no kura laika tev ir pusmāsa?
Es Martai izstāstīju visu garo stāstu par to kā Marga sameklēja manu tēti un ieradās pie mums, pavēstot, ka šeit dzīvos.
Marta acis bija nolaidusi un skatījās uz grīdu, ik pa laikam nobirdinot pa kādai asarai. Man it kā bija Martas žēl, bet.. no otras puses tomēr nebija.. Nevajag taču ielaisties ar pirmo, kas iepatīkas!
-Par ko tu pinkšķi? Neielaidies ar pirmo, kas tev iepatīkas! Visa dzīve vēl priekšā, kad satiksi savu īsto, stādīsies viņam priekšā, kā pieredzējusi sieviete?
-Tu esi cietsirdīga!
-O jā, neaizstāvu tevi par to, ka tev patīk atdoties pirmajam ko ieraugi!
-BEIDZ! Man nav kur iet, ļauj man palikt pie tevis un nemāci mani dzīvot! – Marta vēl aizvien raudāja
-Āgh, labi! Tikai esmu aizvainota par to, ka tu centies arī Rinaldu savaldzināt.. tu taču zināji. – es saskumusi teicu
-Kā tu uzzināji, ka tieši tā Margarita ir ar Gustu kopā?
-Man Rinalds pastāstīja.
-Kur tad tu dabūji ar viņu parunāt?
Es atkal izstāstīju savus „superīgos” notikumus pie Rinalda.
-Tu taču esi muļķe! – mani vainoja Marta, - Kāpēc tu viņu atraidīji?
-Es jau neesmu tāda, kā tu! Man Rinalds tikai patīk un kāpēc, lai es viņam atdotos? Simpātijas un mīlestība taču ir divas dažāda lietas, vai ne Mart?
-Kas tev par domāšanu?
-Nu atšķirība no tevis man ir saprātīgu cilvēku domāšana!
Marta uzmeta lūpu, viņa saprata ko es ar to gribēju teikt.
-Klau, Mart, nu nedusmo, varbūt savaldi savu vaļīgumu? – es piegāju un apskāvu viņu, man vairs negribas strīdēties
-Kā lai nedusmoju? Pag, klau tev nešķiet, ka telefons zvana?
-Jā, tev taisnība! Hm, kur viņu nobāzu?
Es meklēju savu telefonu, kāds uzstājīgi zvanījās, man jau bija aizdomas, kurš tas varētu būt, tāpēc meklēšanu veicu nesteidzīgi. Beidzot atradu – biju to atstājusi savas žaketes kabatā, bet žaketi ielikusi skapī. Protams, manas aizdomas bija pareizas – zvanītājs bija Rinalds. Man nemaz nenāca prātā viņam atzvanīt. Paņēmu telefonu un ieritinājos atkal savā ērtajā vietā. Pēc neilga laika atkal zvanīja.
-Kas tev zvanās? Kāpēc necel?
-Rinalds.
-Pacel!
-Domā? Nu labi.
***
-Jā?
-Kas ar tevi notika? Tev viss kārtībā?
-Jā.
-Piedod, tu esi tik pievilcīga, ka nesaturēju sevi grožos! Es saprotu, ka tu domā, ka tas bija pārāk ātri!
-Nu domāju gan.
-Vai tu vēlies mani jebkad vēl satikt?
-Kādā nolūkā?
-Tu man vairs neuzticies?
-Iekaro manu uzticību!
-Labi, es to darīšu!
-Rīt 14:00 pie skolas parka! Tava vienīgā iespēja!
-Labi, būšu. Atā.
-Atā.
***
-Kas notika?
-Es rīt tiekos ar Rinaldu.
-Tu viņam piedosi?
-Nē, es viņam ļaušu iekarot manu uzticību!
-Es varu palikt līdz sestdienai?
-Labi! Bet rēķinies ar to, ka satiksi Margu.
-Tas nekas. Es vēlos ar viņu parunāt, man pret viņu nekas nav. Meitene taču nav vainīga. Gusts pie visa ir vainīgs. – Marta mierīgi teica
-Jā, bet atceros, ka nosauci viņu par „kuci”.
-Aiz dusmām. Es ceru, ka tev veiksies ar Rinaldu. – Marta pasmaidīja
Redzēju, ka viņa paliek miegaina, bet bija taču vēl agrs, lai dotos gulēt.
-Tev miedziņš nāk?
-Jūtos sagurusi.
-Nāc manā gultā guli. Es netraucēšu – iešu ar vecākiem parunāt.
-Paldies, ka ļauj palikt! – Marta pienāca un cieši apskāva
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-13/637108">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-13/637108
