Marta
Es skrēju labu gabalu, līdz ieskatījos pulkstenī. Bija 17:00, varbūt pazvanīt Martai? Martas māja ir pa ceļam, manai mājai, lai nav jānāk atpakaļ pieiešu pie viņas tagad. Tomēr pirms tam pazvanīšu.
***
-Mart? Tu dzirdi?
-Jasmīn! Kur tu esi?
-Es varu iet pie tevis?
-Mans tēvs mani tikko iekaustīja, - Marta šņukstēdama teica
-KO? Kāpēc?
-Nāc pie manis, es tevi lūdzu! Viņš atkal ir piedzēries!
-Es būšu pēc piecpadsmit minūtēm, gaidi mani!
-Pasteidzies, lūdzu!
***
Es sabijos. Paātrināju iešanas tempu. Šī nav pirmā reize, kad tēvs viņu iekausta. Dēļ viņa Marta ir cietusi ļoti un tas vaļīgums, laikam no tēva mantots. Es apbrīnoju Martas māti, kāpēc viņi nav izšķīrušies? Viņa ar Martu taču ir tik daudz ko izcietušas, lauztas rokas, smadzeņu satricinājumus, neskaitāmus zilumus. Sasodīts, kā tā var dzīvot? Es gāju tik ātri, ka ik pa brīdim apstājos, lai ievilktu elpu. Manu prātu nepameta mana rīcība pie Rinalda. Bet, lai paliek.. tagad galvenais ātri pie Marta nokļūt. Kaut Martas tēvs bija nelabojums alkoholiķis, viņas māte ļoti Martu mīlēja un lutināja, pat pārāk. Martai vienmēr bija labākās drēbes, labākais telefons un vispārējais pats labākais. Māte viņai bija lidostas dispičere, bet tēvs nožēlojams elektriķis. Man viņš riebās. Es jau manīju Martas māju, vēl tikai pāris soļi. Kad piegāju pie viņas durvīm, lai piezvanītu, dzirdēju skaļu kliegšanu. Es saņēmu drosmi un piezvanīju pie durvīm. Pirmo reizi neviens neatsaucas, otro reizi arī, bet trešajā reizē atskrēja Marta. Viņa bija noraudājusies, tuša tecēja pāri vaigiem. Es viņu apskāvu.
-Ejam prom! Viņš ir jucis! Varu šonakt pie tevis palikt?
-Hm, nu varbūt, ja neradīsies sarežģījumi!
-Kādi sarežģījumi?
-Tev man kaut kas ir jāizstāsta un man tev arī!
-Lūdzu, lūdzu ejam ātrāk pie tevis, ārā arī vēss!
-Kur tava mamma paliks? Un kas tad tavam tēvam šoreiz par iemeslu piedzerties?
-Mamma paliks pie manas tantes – viņas māsas. Tēvs? Kāds viņš tēvs? – Marta kliedza caur asarām, - Maita! Mēs ar mammu esam tik daudz cietušas? Skat, - Marta mazliet paceļot jaku rādīja zilumu uz ribām.
-Ak Dievs viņš ir mežonis! Es tev lūdzu nomierināties un aizmirsti par to, kas notika ar tēvu.
-Piedod, par to ballīti! Biju pārāk uzvilkusies?
-Kāpēc?
-Ām.. nu ceru, ka sapratīsi. Tu taču zini, ka man ļoti patīk puiši..
-O jā, it īpaši viņus tīt ap pirkstu! – sarkastiski teicu
-..kopš izšķīros ar Pēteri, man puiši pievelk vēl vairāk. Pēteris taču bija mans pirmais puisis un mans vīrietis.
Es nopratu par ko iet runa, tāpēc nosarku un noskurinājos. Man šīs tēmas vienmēr ir likušās atbaidošas. Es noteikti esmu vecmodīga.
-Nu lai tā būtu.
-Klausies tālāk. Es laikam Gustam skolā biju iekritusi acīs, viņš mani sameklēja un uzaicināja „draugos”. Viņš rakstīja, ka labprāt ar mani kādreiz aizietu uz kādu ballīti vai kino. Kad viņš man rakstīja, es ļāvos viņa flirtam, piekrītot un pavēstot, ka labprāt pie sevis uztaisītu ballīti. Viņš piekrita. Es ar mammu sarunāju, ka varēšu ballīti taisīt, kad tēvs nebūs mājās. Es saaicināju dažus savus draugus un liku viņiem paņemt pa draugam līdzi, lai vairāk cilvēku. Pirms tu atnāci, bija jau sanākuši gandrīz visi cilvēki, Gusts bija viens no pirmajiem. Viņš ar mani flirtēja, es viņam atbildēju ar to pašu. Nopratu, ka viņš būs mans ķēriens, tāpēc devos uzģērbt savus īsos, apspīlētos svārciņus un maiciņu ar dziļu dekoltē. Tas viņa uzmanību piesaistīja vēl vairāk. Ballīte beidzās ap kaut kādiem 01:30. Kad visi taisījās prom, Gusts man jautāja, vai nevar palikt pie manis, jo viņš esot sakašķējies ar saviem vecākiem. Es piekritu, koķeti piekodinot, ka viņš gulēs uz dīvāna..
-Klau, mēs atnācām ātrāk nekā parasti! Ejam iekšā, uztaisīsim kakao un tad tu varēsi stāstīt tālāk.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-11/637053">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-11/637053
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-95/636464">
