local-stats-pixel fb-conv-api

Kā es tiku pie jauna mobilā telefona...3

44 3

Bija kluss svētdienas vakars. Ļaužu galvās uzbāzīgi un ar neatlaidību urbās iekšā doma par to, ka rīt ir jāiet uz darbu. Laikam būs loģiski ja aiziešu gulēt tā ātrāk, nodomāja Banditos. Nejaušas sakritības vai jaušamu apstākļu pēc pa abiem vietējiem tv kanāliem tika demonstrēti ultra modernie dziedāšanas šovi, kuri jau kopš pagājušā gada bija neatgriezeniski iedzīvinājuši spēcīgus vemšanas refleksus. Tv atkrīt, nodomāja Banditos. Vēl viens iemesls kādēļ laicīgi aiziet gulēt. Viņš ar lielu nopūtu atgūlās gultā. Mugurā uzvilktā T-krekla mala rotaļīgi padevās atklājot skatienam gurnu aprises. Kreisā roka lēnām, bet neatlaidīgi sniedzās pakaļ žurnālam. Žurnāls mētājās uz grīdas, tur pat, blakus gultai. Tāds spīdīgs un vēl smaržo pēc tipogrāfijas, nodomāja Banditos. Varbūt palasīt žurnālu un iet gulēt?Te pēkšņi un negaidīti, kā bomzis kurš līdzams ārā no miskastes prasa santīmu šņabītim, ārā aiz loga atskanēja kāda nedaudz pazīstama krievu čestuškas melodija. Banditos ļoti labi zināja, ka vienīgie kuri uz ko tādu ir spējīgi ir viņa jobanie kaimiņi. Bet kāpēc svētdien pusē vienpadsmitos vakarā, viņš domāja. Kāpēc, lopi tādi? Viņš zināja ka šonakt diez vai varēs normāli izgulēties. Tas viņā ieviesa bezspēcības un nolemtības sajūtu.Viņa bailes nebija veltīgas. Nakts bija izmeklēti murgaina. Nelielie miega sprīži mijās ar kāda korejas izcelsmes magnetofona basu dārdoņu, krievu čestušku melodijām un izmeklētu "mātes vārdu" virtenēm, kuras no kaimiņu un viņu viesu mutēm plūda kā Gauja palu laikā.

Kārtējo reizi viņš iemiga. Pie debesu apvāršņa nepielūdzami atausa saules stari. Tas varēja nozīmēt tikai vienu - rīts ir klāt. Banditosa atbaidošā pozā snaudošais ķermenis un zem spilvena pabāztā galva to vēl nenojauta. Taču laiks ir nepielūdzams. Te pēkšņi rīta klusumu caururba griezīgās modinātāja skaņas. Nēēē, nodomāja Banditos. Labā roka automātiski un ar ierastu kustību nospiež modinātāja atlikšanas pogu. Viss kārtībā var pagulēt vēl piecas minūtes. Tā nu viņš nogulēja kādu pus stundu. Kārtējais modinātāja zvans viņā viesa apziņas sajūtu, ka nu tomēr jāceļas. Taču vēl tikai minūtīti pagulēšu un iešu. Plakstiņi maigi un lēni aizsedza acu ābolus, elpošana kļuva viegla un reta. Viņš aizmiga.

Te pēkšņi smadzeņu daļā, kura atbild par pamošanos no rīta, atskanēja trauksme. Vecīt, viena minūte ir pagājusi, celies. Banditos momentāli atvēra acis. Pirmā doma, kas ienāca prātā, bija, cik tad es esmu nogulējis? Pametot acis uz pulksteni, redzētais acīm lika izbolīties, asinīm straujāk riņķot un kāja pati mēģināja atrast kā var tikt ārā nogultas. Es nogulēju 2 stundas, nodomāja Banditos. Vot jobanie kaimiņi, viņš pie sevis nolamājās. Bet, nu ko tu te padarīsi. Ātri pakakāt, ātri paēst, nomazgāt muti un uz darbu.Drēbes jau bija mugurā, kad Banditos konstatēja ka neparasti daudz mantas jāņem līdzi uz darbu. Tas bija saistīts ar to ka brīvdienās viņš bija vedis savus draugus uz kādu dzertuvi. Tāpēc mantas no mašīnas bija jāizvāc. Tā nu viņš sakrāmēja visu skaistā kaudzītē, paņēma šo kaudzīti rokās un devās uz mašīnu. Ak tu neraža, atkal šis mērfija likums! Mašīnas atslēga bija ielikta nepareizajā kabatā. Tā nu viņš tur stāvēja iebāzis labo roku kreisajā kabatā un mēģinādams izvilkt mašīnas atslēgas un kreisajā rokā žonglēdams līdzpaņemto mantu piramīdu. Viss bija jādara ātri, jo iekavētas ir veselas 2 stundas. Kļūdīties nedrīkstēja.

Izdevās! Atslēgas ir rokā. Šajā momentā mobilais telefons, kurš nez kāpēc atradās nevis bikšu kabatā, bet gan mantu piramīdas pašā aukšgalā noslīdēja. Opā, nodomāja Banditos kamēr mobilais telefons ātri un nepielūdzami tuvojās asfaltam. Punkš! Atskanēja blīkšķis. Kaut kāda jocīga skaņa, nodomāja Banditos. Telefons mētājas uz zemes ar seju pret asfaltu un raustījās pēcnāvas krampjos. Banditos uzmanīgi iekrāva mantas mašīnā un uzmanīgi pacēla telefonu. Jobanie kaimiņi, iešāvās viņam galvā. Vot sukas, viņš nodomāja. Telefons bija komā. Viņam bija izbakstīts ekrāns. Nelaimīgas sakritības dēļ telefons bija nokritis garšļaukus, ar ekrānu uz leju un trāpot uz neliela akmentiņa. Taču ar to pietika, lai ekrāns vairs nekad neko nerādītu.

Beigas.

Tagad man ir Nokia 5630. Viņai ir WiFi. Es viņu mīlu.

44 3 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 3

0/2000

Jobanie kaimini....

 

lieku plusu, skaistas valodas deel :D

3 0 atbildēt

hahhaaa....

sasmeejos par tavu veiksmi, kau nu man taa veiktos..:p

2 0 atbildēt

es gaidīju kaut ko tādu - ka kaimiņi sakāvās, un laikam tajā laikā, kādam izkrita telefons un Tu no rīta to atradi. tik veiksmīgi gan nebija :)

1 0 atbildēt