Senie cilvēki dzīvi veidoja tā, lai gandrīz visas darbības tiktu veiktas automātiski, un par to vispār varētu nedomāt. Tādā veidā viņi varēja domāt par daudz svarīgākām lietām. Pasaule nesteidzīgi kļuva labāka. Teorijas turpinājums:
Šādi dzīvojot no paaudzes paaudzē, cilvēku domas ievirzījās citās dimensijās.
Un kāds pēkšņi atmodās no snaudas un izgudroja, ka varētu pārbaudīt, kā tas ir – mazāk domāt un vairāk darīt! Kādu laiku tā dzīvojot, viņam palika neinteresanti, un viņš arvien vairāk cilvēkus sāka celt no snaudas. Kādam no viņiem ienāca prātā, ka cilvēku rīcību varētu vērst sev par labu. Un tā nu sākās cilvēces virzība uz nolemtību un cilvēku bojāeju. Viņi virzīja cilvēku domas tā, lai tie aizņemtu savus prātus ar strādāšanu, tādējādi pārveidojot savu dzīvi it kā par labu sev. Šo sistēmu varētu saukt par tēlu veidošanu – demokrātiju, sociālismu utt. Vajadzēja būt tā, ka šī sistēma paliktu arvien pilnveidotāka, bet arī paši no snaudas izgājušie, sāka pieķerties savai nereālajai pasaulei. Tad nu sistēma aizgāja savu ceļu un turpina to iet vēl šodien…
Cilvēku domas ātrums bija pazeminājies tik ļoti, ka viņi, pašu radīto sistēmu vairs nespēja kontrolēt. Tā nu mēs vēl joprojām snaužam. Nu vismaz lielākā daļa noteikti. Bet daži atkal ir modušies no miega un rauj līdzi pārējos..
