1. Daļa: kad reiz pavasari vēl vēsums ir gaisā
Reiz smiltis vējā pa priedēm dauzās;
Tik rudzupuķes zied kā meitu šalles
Un viļņi skrien krastā, skaņu šaltīs,
Un akmens guļ pavisam dūņainās auzās.
Lai kapeika dziļi kāpās ir ierakta;
Dzelzs lāpsta tik ātri klāt netiks un nekrata;
Māris jau eiro-centus pa rokām virpina
Lai jūra būtu vēl zeltaināka un stipriņa.
Mātes miets tik jaunus asnus dzen,
Vītols reiz izaugs še kupls un plašs.
Jūrmalas priedaine turpinās liekties, ne krist
Un pūtniekiem nekad neapniks uz otro sēkli tik brist
