http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-9/720541
- Jūs abas jau esiet gatavas! - Sebastians pārsteigts secināja, - Tiešām abas? - viņš vēlreiz kārtīgi nopētīja gan mani, gan savu draudzeni. Šķiet vīrietis tiešām nebija gaidījis, ka būsim laicīgi saģērbušās.
- Tu sākumā varēji izteikt kādu komplimentu, - Džeida aizrādīja, - Nevis tik neticīgi raudzīties mūsos, - viņa tēloja aizvainojumu.
- Piedod, - Sebastians kā īsts džentelmenis atvainojās, - Jūs esiet viena par otru skaistāka, - viņš patiesi smaidot piebilda, - Man būs gods pavadīt divas tik daiļas sievietes.
- Tā jau ir daudz labāk, - draudzene paslavēja savu vīrieti, - Dosimies? - viņa jautāja.
- Dosimies, - Sebastians piekrītoši pamāja un atvēra mums durvis, palaižot mūs abas pa priekšu, un paņemot no Džeidas atslēgas, aizslēdza aiz mums durvis.
Viņš bija pietiekami veikls un uz kāpnēm mūs apsteidza, lai atvērtu arī ārdurvis un pieturētu tās, jau atkal palaižot mūs pa priekšu. Lieki piebilst, ka arī mašīnas durvis mums tika atvērtas. Uz brīdi jutos kā princese un patiesībā, vīrietim taču nebija nemaz tik grūti iepriecināt sievieti. Nespēju atcerēties, kad Kristers bija rīkojies līdzīgi. Nevarētu teikt, ka viņš vienmēr un visur gāja pa priekšu, bet es tiešām nespēju atminēties kaut vienu reizi, kad jutos tā kā šovakar. Lai gan Sebastians bija manas draudzenes vīrietis, viņš pret mums abām izturējās vienlīdz pieklājīgi. Tas noteikti glaimoja.
Ceļš līdz Smita rezidencei nebija garš. Nepilnas pusstundas laikā mēs bijām piebraukuši pie ēkas, kurā atradās priekšnieka dzīvoklis. Mums vajadzēja atļauju, lai varētu novietot mašīnu šīs ēkas pazemes stāvlaukumā, un tikai tad mēs tikām ielaisti.
Nonākot Smita dzīvoklī, man bija grūti noturēt savu muti aizvērtu. Viss izskatījās tik grezns un dārgs, ka man bija bail pieskarties. Smits pats uz tā visa fons izskatījās vienreizēji. Viņš noteikti šeit iederējās. Lai gan dzīvoklis tiešām izskatījās ļoti dārgs, es ne mirkli nešaubījos, ka tas ir kā radīts priekšniekam.
Smits savā tumši zilajā uzvalkā, graciozi stāvēja pie bāra un kaut ko cītīgi pārrunāja ar Sebastianu, kamēr mēs ar Džeidu izpētījām viņa apartamentus.
- Šampanieti? - Sebastians uz mirkli pagriezās pret mums, lai piedāvātu dzērienus, tā pārtraucot savu sarunu ar draugu.
- Jā, labprāt, - abas ar Džeidu kopā atteicām un saskatoties iesmējāmies. Laikam bijām tiešām izslāpušas, ka tik vienoti reaģējām uz Sebastiana piedāvājumu.
- Pussaldo? - šoreiz jautātājs bija Smits, paceļot rokās divas dažādas šampanieša pudeles. Vienā rokā viņš turēja pussaldo, otrā sauso.
- Pussaldo, - Džeida atteica.
- Sauso, - es gandrīz reizē ar Džeidu teicu, - Bet var arī pussaldo, - dzirdot draudzenes atbildi piebildu. Es nevēlējos, ka Smits ver vaļā uzreiz divas pudeles, jo mums katrai ir savas vēlmes. Pussaldais šampanietis bija garšīgs, tomēr sausais mani vienmēr uzrunāja vairāk.
- Jūsu vēlmes man ir likums, - Smits smaidot atteica un atvēra vienu šampanieša pudeli pēc otras, tā izpildot mūsu abu teikto. Es neiebildu, jo priekšniekam taču vienmēr ir taisnība, vismaz viņam tā bija jādomā, ja arī kādreiz mūsu domas atšķīrās.
Kamēr tika saliets šampanietis, es turpināju pētīt lielo dzīvokli.
Šīs telpas griezti bija divu stāvu augstumā un no tiem nokarājās pamatīga lustra. Telpas stūrī bija apļveida pakāpieni, kas veda uz otro stāvu, kurā atradās vismaz trīs telpas. Tieši tik daudz durvis es saskaitīju no vietas, kur stāvēju.
Bārs atradās pie sienas, kur trepes veda uz otro stāvu, bet man aiz muguras pa visu sienu bija logs, no kura pavērās neticams skats uz Temzu un lielo Londonas ratu. Te noteikti būs labākā vieta salūtam.
Pa labi no loga atradās mākslīgais kamīns, kam blakus vismaz šovakar bija iekārtots zviedru galds, uz kura jau atradās dažādas uzkodas un saldumi. Te bija arī vairāki krēsli un dīvāns. Šajā dzīvoklī noteikti atradīsies vieta visiem viesiem.
Visu šo laiku fonā skanēja klasiskā mūzika, kas radīja īpašu noskaņu. Es tiešām priecājos, ka Jauno gadu sagaidīšu šādā vietā un ar šiem cilvēkiem.
- Manuprāt, tu esi apbūrusi Smitu, - Džeida mani iztraucēja no dzīvokļa pētīšanas, ar savu paziņojumu.
- Ko tu tur muldi? - uzreiz atteicu viņai.
- Tu tiešām neredzi? - viņa izskatījās patiesi pārsteigta, - Viņš nespēj no tevis atraut skatienu, - Džeida pārliecinoši teica.
- Viņš vienkārši ir pieklājīgs, - nepiekāpīgi teicu.
- Kad tu beidzot redzēsi patiesību, nevis to, ko vēlies redzēt? - draudzene ironiski teica, - Tu ilgi nevēlējies redzēt, ka Kristers tevi krāpj, un nu tu atsakies ieraudzīt Smita simpātijas, - Džeida piebilda.
- Lūdzu, nepiemini šovakar Kristeru, - es tiešām nevēlējos šajā naktī atcerēties slikto, kas noticis šajā gadā. Pēc nepilnām četrām stundām sāksies jauns gads, tāpēc ceru, ka tas man nesīs tikai pozitīvas emocijas.
- Piedod, draudzenīt, - Džeida uzreiz atvainojās, - Es viņu nepieminēšu, tikai man likās, ka pieminot viņu, tu labāk sapratīsi manu viedokli, - viņa paskaidroja.
- Viss kārtībā, - pieņēmu viņas atvainošanos, - Ejam pakaļ dzērieniem, - lai nomainītu tematu, ierosināju.
- Ejam, - Džeida man piekrita.
Tuvojoties vīriešiem, dzirdēju kā viņi nopietni diskutē par darbu. Viņi tik raiti runāja angļu valodā, ka brīžiem nespēju pat uztver viņu teikto.
- Nu ne jau par darbu, - Džeida aizrādīja abiem, izsakot arī manas domas.
- Piedodiet, - pamanot, ka esam pienākušas, iepriekšējās sarunas tika pārtrauktas, - Jūsu glāzes, - Sebastians pasniedza mums mūsu dzērienus.
- Ko vēl bez runām par darbu jūs te pārrunājāt? - Džeida apvaicājās.
- Mēs runājām par šī vakara svinībām, - Smits atteica.
- Kādā ziņā? - draudzene painteresējās.
- Man vajadzēs sagaidīt visus viesus, - Smits paskaidroja, - Un es labprāt to nedarītu viens, - viņš piebilda.
- Un kāds ir tavs piedāvājums? - draudzene turpināja diskusiju.
- Es neuzdrošinājos Sebastianam lūgt, lai ļauj man tevi aizņemties kā šī vakara pavadoni, - Smits pieklājīgi paskaidroja, - Bet es ļoti ceru, ka tu Jūlija, - pieminot manu vārdu priekšnieks skatījās tikai uz mani, tā mulsinot mani, - Piekritīsi šovakar sagaidīt visus viesus kopā ar mani, - viņš pabeidza sakāmo.
- Es? - norādot pati uz sevi, šokēta jautāju.
- Tu gan, - Smits pasmaidīja. Šķiet, viņam patika mans samulsušais skatiens.
- Es varētu, - lai gan nebiju ko tādu gaidījusi, domāju, ka būtu nepieklājīgi šobrīd atteikties.
- Bet mēs izklaidēsim viesus šajā telpā, - Sebastians piebilda, redzot, ka Džeida ir nedaudz vīlusies, - Tu taču mācēsi viņus izklaidēt? - vīrietis tēloja pilnīgu neziņu šajā jautājumā.
- Protams, ka izklaidēšu, - Džeida jau atkal jutās savā elementā.
Kad visi uzdevumi bija sadalīti, varējām nedaudz atvilkt elpu. Tomēr paspēju iedzert vien pāris malkus šampanieša, kad atskanēja pirmais zvans pie durvīm, kas liecināja, ka viesi sāk ierasties.
- Drīkstu pavadīt? - Smits graciozi piedāvāja man savu elkoni un nu man bija jāiejūtas namamātes lomā. Piekrītoši pamājot, ieķēros viņa elkonī un ļāvu, lai viņš pavada mani līdz durvīm, kur atkārtoti tika nospiesta zvana poga.
- Ir nu gan uzstājīgi viesi, - Smits centās pajokot, nemanāmi savu brīvo roku uzliekot uz rokas, ko turēju viņa elkonī. Mana sirds iepukstējās straujāk. Uz brīdi pārstāju pat elpot.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-11/720729
