Es tā izlēmu, ka būs vēl viens stāsts no manis. Jauku lasīšanu. Cerams, Jums patiks. Ja šis neaizies, tad turpināšu tikai Psihopātes dienasgrāmatu.
___
Aizvēru aizkarus, kaut pulkstenis rādīja vien 17:44. Istabu apņēma sarkanīga krēsla, kāda man patika. Man netīk skatīties saules staros. Man netīk, ka sēžot uz savas divguļamās gultas malas un rakstot, varu redzēt pretējo māju un tajā notiekošo dzīvību. Tur gandrīz katrā dzīvoklī notika, kāda kustība, neatkarīgi, cik rādīja pulkstenis. Šaubījos, ka kāds no viņiem vispār gāja uz darbu. Bet, tā nebija mana dzīve un man tam bija jābūt vienalga.
Kādēļ nebija? Tādēļ, ka es pati visu dienu pavadīju mājās - klusā vientulībā. Jā, man patika mans rakstnieces darbs, bet man stipri pietrūka iziešanas sabiedrībā un vispār - sabiedrības kā tādas. Mana sabiedrība sastāvēja no maza, spalvaina Tibetas spaniela un raiba kaķa, kurš man galīgi nepievērsa uzmanību. Lielāko dienas daļu varēju sēdēt, rakstīt, smēķēt un dzert kafiju. Ko arī lielākoties darīju. Un, protams, mūzika. Bez tās es nespēju. Mūzika vismaz varēja būt skaļāka par pašas domām.
Lai gan,šobrīd es strādāju pie laimīga mīlasstāsta. Mana dzīve pavisam noteikti nelīdzinājās stāstā attainotajai. Es biju viena, jau gadiem biju viena un šķiet jau biju aizmirsusi, kā ir tad, kad Tevi noskūpsta vīrietis. Jā, man bija liela gulta, taču es tajā vienmēr aizmigu viena. Jā, man bija liels dzīvoklis, kas sastāvēja no divām istabām, bet es pa to kūlos viena pati. Ja gribēju varēju savu darbu veikt lotusa pozā uz paklāja, istabas vidū. Ja vēlējos varēju visu dienu nosēdēt pie virtuves galda - blakus pelnu trauks un kafijas krūze, ko ik pa laikam papildinu.
Šodien izvēlējos īpaši necensties un rakstīju turpat - savā guļamistabā, ik pa laikam ielīstdama zem segas un ik pa laikam aiziedama pēc kafijas. Tāpēc tagad pie manas kreisās kājas uz paklāja rēgojās milzīgs slapjš pleķis, jo, protams, mana neveiklā daļa izlēja gandrīz pilnu krūzi kafijas uz paklāja, apliedama arī suni. Rīt man jānodod vismaz daļa sava raksta, jo savādāk redakcija domā, ka slinkoju. Tāpēc šodien tāda diezgan stresaina diena. Nevaru vien beigt smēķēt un pļumpēt to kafiju. Nebrīnītos, ja man kādu dienu apstātos sirds pie šāda dzīvesveida.
Redakcijas meitenēm, protams, bija taisnība. Nē, nebija jau tā, ka es slinkoju. Es kad rakstīju, tad savā darbā tiešām izliku visu sevi un šķietami vēl vairāk, bet pēdējā laikā man uzmākusies depresija, kas bloķē to smadzeņu daļu, kas atbild par rakstīšanu un iedvesmu, kā tādu. Pirms šodienas mana romāna galvenie varoņi Ēriks un Lelde jau vairākas nedēļas sēdēja kafejnīcā. Jo, tas bija pēdējais teikums, ko tiku uzrakstījusi un tad nolikusi visu malā. Ko es darīju tikmēr?
Es, protams, negāju pie kāda ārsta, kā ieteica mana labākā draudzene Asja, es lēju sevī alkoholu, kamēr vēmu un izsmēķēju gandrīz divas paciņas cigarešu dienā. Mana ēdienkarte sastāvēja tikai no kafijas un reizumis makaroniem, un, protams, kā jau sacīju - alkohola. Divas nedēļas es nebiju vērusi vaļā savas guļamistabas aizkarus un, ja vēl mazliet - nemaz nezinātu, kas pa gadalaiku ir ārā aiz loga. Ja nebūtu kaķa, kurš mūždien uzstājīgi un ar skaļu brēcienu prasīja ēst, es laikam vispār nelīstu laukā no gultas. Suni paldies Dievam, nāca vest ārā Asja, paldies viņai par to. Citādi es biju kā dārzenis. Draudzene sacīja, ka ar katru dienu, ko viņa mani redz - es palieku bālāka un tievāka, kas arī nebūtu nekāds brīnums. Bet, kaut tikai viņa zinātu.... Ja vien, kāds zinātu... Iemeslus manai šādai depresijai, tad man būtu daudz reiz vieglāk dzīvot.
Jo, kopumā es, tomēr biju/ esmu ļoti veiksmīga rakstniece un cilvēki manas grāmatas, tomēr pirka un lasīja. E-pastā es saņēmu lasītāju atsauksmes, sajūsmu un arī pa, kādai kritikai. Kopumā viss bija labi. Bet, rakstnieku lielākā problēma ir tā, ka lielākā daļa cilvēku redz tikai mūsu grāmatas, viņi redz tikai mūsu uzrakstīto, viņi mūs pašus saliek rindiņās un pieturzīmēs. Pārāk bieži lasītāji aizmirst, ka aiz katras grāmatas, aiz katriem cietajiem vākiem, ko viņi tur savās rokās - esmu es, vai kāds cits no raktniekiem, ka mums ir arī sava personīgā dzīve, jeb kā manā gadījumā - tādas vienkārši nav.
Kāds šodien datums? Sarežģīts jautājums. Aizeju līdz kalendāram, kas piekārts pie sienas otrā istabā, bet arī tas man nedod nekādu skaidrību. Datora labais ekrāna stūris liecina, ka ir piektais aprīlis. Kur, tad palikuši visi datumi pirms tam? Sasodīts. Telefons mētājas līdz ar mani kaut, kur lielajā gultā un segas murskulī. Man ir pāris jaunas ziņas no Asjas un, nu jau arī no izdevniecības. Protams.
Asja, kopumā bija man lieliska draudzene un, laikam arī vienīgā, kas man patiešām bija. Es nepratu draudzēties ar sievietēm un ar vīriešiem, ne tik. Asja vismaz pacieta manu vienmēr piesmakušo dzīvokli, jo, protams, arī to vēdināt es mūždien aizmirstu. Viņa pacieš manus gandrīz allaž nemazgātos matus, jo es nesaredzu lielu jēgu iet dušā, ja man nekur nav jādodas. Laikam tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ man nav vīrieša. Vēl draudzene pacieta to, ka viņai vismaz piecpadsmit minūtes bija jāzvanās pie manām durvīm, lai es tās vispār atvērtu. Līdz vienreiz es viņai iedevu dzīvokļa rezerves atslēgu.
- Tas gadījumam. Ja es izdomāju izdarīt pašnāvību un Tev jānāk mani glābt. - sacīju un pasmējos, bet spriežot pēc draudzenes sejas izteiksmes, viņa šo iespēju nebūt neizslēdza. Asja man nesa lielāko daļu pārtikas, kas, protams, lielākā daļa tā arī palika neskarta plauktos vai sabojājusies ledusskapī. Viņa nesa arī alkoholu, lai gan to viņai, nu dien nepatika darīt. Pēc papirosiem es reizēm agros rītos aizgāju pati uz tuvējo spēļu zāli. Tāda, nu es biju. Un tāda bija Asja - savā ziņā īsts brīnums. Pieradusi pie tā, ka gandrīz nekad neatbildu uz viņas ziņām vai zvaniem.
Tomēr redakcijai vajadzēja dot, kādu ziņu un es nolēmu nosūtīt manuskriptu līdz tai vietai, kur biju tikusi. Nebija jēgas censties uzrakstīt, ko vairāk, jo galva šķita kā izslaucīta. Manuskriptā Lelde šobrīd sēdēja Ērika guļamistabā tikai krūšturī un Ēriks papildināja abu vīna glāzes. Viņiem pirms tam bija kaislīgs, jo kaislīgs sekss, bet tagad viņi vienkārši runāja par dzīvi. Lelde stāstīja par savu tēvu, kurš vienmēr bijis vardarbīgs un nesaprotošs, bet Ēriks par savu māsu, kura vienmēr vecākiem šķitusi labāka par dēlu.
Nospiežot pogu ''sūtīt'', es domāju par to, ka žēl, ka man nav tāda Ērika un vīna glāze man jāpapildina pašai. Kaut gan, kā par sodību es gandrīz visas vīna glāzes biju neveiksmīgi saplēsusi. Vēljoprojām neesmu pārliecināta vai kaut, kur dzīvoklī nemētājas, kāda rūpīgi noslēpusies stikla lauska. Taču, arī to es uzzināšu, kad ar plikām pēdām nolemšu šķērsot dzīvokli un sāpēs iekaukšos.
No redakcijas atnāca īsa atbilde. ''Paldies. Izlasīsim.'' Tā tās meitenes no redakcijas darīja vienmēr, viņas šķita bezjūtīgas maitas. Vienmēr tikai jautājumi par darbu un īsas, kodolīgas atbildes. Viņas nekad nejautāja par to, kā es jūtos, jā par to, kā es, sasodīts, jūtos. Viņām es biju tikai rakstāmmašīna.
Tagad varēju līst gultā. Man pietika ar vienu ''Kventiax'' 25mg tabletīti, lai es smuki gulētu līdz nākamajam rītam. Bet, šoreiz es nolēmu sevi pamocīt ar domām, neļaut sev uzreiz iekrist tukšā, bezssapņu miegā. Telefonu izslēdzu un pat saņēmos aiznest līdz virtuves izlietnei tukšo krūzi. Un, protams, vēl viens smēķis pirms gulētiešanas.
Tad ieguļoties lielajā gultā ar mīksto matraci es domāju par visādiem Ērikiem un par to, ka man, sasodīts, tik ilgi nav bijis seksa. Es domāju arī par to, cik maz vajadzētu, lai izbeigtu šo stulbumu, ko es saucu par savu dzīvi. Ideālas domas pirms miega. Ideāls pamats depresijai un tam, ka Tu atkal nespēsi rakstīt turpmākās divas nedēļas, Tija. Ideāli.
Gribu dzirdēt atsauksmes un vai ir jēga turpināt, hmm?
