http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-37/799739
Kad pamodos, saule spīdēja iekšā pa istabas logu uz grīdas. Galva likās mazliet dulla. Es joprojām gulēju nekustīga gultā. Pārvēlos uz otriem sāniem un tad uz vēdera. Biju pilnībā ietinusies mīkstajā segā.
Tikai pēc ilgāka laika sapratu, ka tādai kustībai vajadzēja mani izsviest no gultas. Ātri pierausos sēdus un aplūkoju istabu. Šī noteikti nebija mana istaba. Kur es esmu? Es ātri novērtēju savu stāvokli. Galva bija tukša un pat mazliet dunēja. Vai es vakar piedzēros?
Pagāja krietns laika sprīdis līdz atcerējos, ka atrodos Sebastiana istabā. Drīz vien atcerējos, kāpēc esmu šeit. Bet kur tad ir pats Sebastians? Ar acīm pārmeklēju istabu un konstatēju, ka tā ir tukša.
Tieši tajā brīdī kāds pieklauvēja pie istabas durvīm un tās lēnām atvēra. Durvīs stāvēja Sebastians. Viņa mati bija mitri un izspūruši, un viņa seju rotāja viegls smaids.
- Labrīt, guļava, - viņš mani uzrunāja, ienācis istabā un aizvēra durvis.
- Labrīt.
- Neiebilsti, ka paņemšu dažas mantas?
- Šī jau ir tava istaba, - izbolīju acis.
Sebastians pavīpsnāja, bet neko neteica. Piegājis pie skapja, viņš sāka rakņāties pa to. Es nepievērsu uzmanību viņam. Atradis visu, ko meklējis, viņš aizvēra skapja durvis un devās uz durvīm.
- Kur tu gulēji? – manai balsij bija augstāks tonis nekā parasti.
- Viesistabā, uz dīvāna. - puisis atbildēja, tajā pašā brīdī atvērdams durvis, - Atpūties, tu izskaties drausmīgi. –
Sebastians izgāja no istabas un aizvēra aiz sevis durvis. Pēkšņi es jutos ļoti nogurusi. Izlēmu paklausīt puiša ieteikumam un aizvēru acis.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-39/815174
