http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-25/789353
Atverot skapi, sapratu, ka laiks krist panikā. Es skapī nespēju atrast nevienas bikses, godīgi sakot, manā skapī bija tikai ādas jaka, pāris krekli, blūze un svārki.
- Laikam būs vien jāiztiek ar svārkiem. Galu galā, es tāpat negrasos nekur skriet, - nomurmināju sev zem deguna un izņēmu svārkus no skapja pirmās atvilktnes.
Pie manām istabas durvīm kāds pieklauvēja. Durvis atvērās un pa tām ienāca Leo. Biju tik nikna uz viņu, bet man nebija laika ar viņu te tagad kasīties.
- Ko tev vajag?
- Kā jūties? – viņš likās noraizējies.
- Viss kārtībā. Lūdzu liec mani mierā.
- Tu esi nikna?
- Un kā tu domā? – man vajadzēja tikt no viņa vaļā, un jo ātrāk, jo labāk.
- Par ko tu ar Geibrielu runāji? – brālis likās patiešām ieinteresēts.
- Tā ir mana darīšana. Tagad lūdzu ej. Cikos braucam?
- Man likās, ka nebrauksi.
- Man tak nav citas izvēles, - nomurmināju zem deguna.
- Bet pēc visiem šīsdienas notikumiem, man likās, ka tu neiesi, - Leo sāka spriedelēt.
- Un dot Geibrielam to, ko viņš vēlas? Nekad! – gandrīz sāku kliegt. – Cikos mēs izbraucam? –
Leo, neko neteikdams, pameta manu istabu. Vai arī viņš vēlas, lai nebraucu?
Sasējusi matus ciešā zirgastē, es devos uz virtuvi, bija jau vēls cerēju, ka drīz būs jābrauc un tādēļ devos gaidīt uz pirmo stāvu. Atvērusi virtuves durvis, ieraudzīju mūsu bara puišus jautri čalojam un lieloties par to, kurš no viņiem cilvēku dabūs sev. Nepagāja ilgs laiks, kad mēs visi sasēdāmies mašīnās un devāmies uz mežu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-27/789431
