http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-15/765091
Ap 23:00 es izlēmu, ka ir laiks doties pie miera, bet kā jau parasti, es aizmigu tikai pēc pusnakts.
Rīts bija apmācies. Par lielu brīnumu, Leo vēl nebija iespēries manā istabā, lai pakaitinātu mani par baļļuku, kurā es nebiju.
Sataisījusies, es izgāju no mājas. Ierados skolā laicīgi, lai varētu parunāt ar kādu no bara un uzzinātu kā vakar viņiem gājis. Par lielu pārsteigumu neviens neko konkrētu nevarēja pateikt un kad gāju prom nosmīkņāja. Nez kāprc visi tā izturas. Kas vakar tāds varēja notikt?
Pusdienu pārtraukumā es apsēdos pie parastā galda kur sēdēja tikai mūsu bara locekļi. Līdz ko viņi ieraudzija mani, tā sarunas apklusa, un visi pievērsa skatienus man. Daži sāka sačukstēties.
- Kur Leo un Sebastians? - vaicāju, jo nebiju viņus šodien manījusi skolā un viņu vietas pie galda bija tukšas.
- Leo nav skolā, un par Sebastianu tu noteikti pati labāk zini. - Adrians atbildēja un iesmējās.
Pārējais pusdienu starpbrīdis pie mūsu galda tika pavadīts pilnīgā klusā.
Kad visas stundas bija beigušās, es uzreiz devos uz mājām. Kad biju tikusi mājās, pulkstens rādīja tikai 15:30. Es pagājušo nedēļu Dimitrijam biju apsolījusi, ka šodien no 17:20 līdz 18:00 pieskatīšu veikalu, jo viņam bija paredzēta kaut kāda tikšanās, bet līdz tam vēl bija ļoti daudz laika. Es zināju arī to, ka pēc atgriešanās no veikala man būs maz laika mācībām un visticamāk arī spēka, un gribēšanas vairs nebūs. Tieši šo iemeslu vadīta, es izvilku no somas mācību grāmatas un sāku pildīt mājasdarbus.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-17/769584
