http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izmainot-nakotni-2/715801
-Sveika. Kā gāja?- uzreiz, kā nonācu istabiņā, Annija man uzklupa ar dažādiem jautājumiem.
-Čau. Nekā īpaša. Tikai runāšana,- paraustīju plecus un piebraucu pie savas gultas.
-Un kad vēl ir jāiet?- viņa ieinteresēti vaicāja, sēžot savā gultā.
-Ceturtdien viņa mani pasauks,- atteicu un ''iecēlu'' sevi gultā. Ar katru reizi man tas prasa mazāku un mazāku piepūli, un ar katru reizi man tas sanāk ar vien labāk, un vairs nav vajadzīga citu palīdzība.
-Skaidrs,- Annija pamāja ar galvu un piegāja pie skapja, no tā izvelkot vienkāršas treniņbikses un plandošu kreklu.
-Kas jauns klasē?- iejautājos, jo neparastais klusuma brīdis bija ieildzis.
-Iepazināmies ar jauniņo. Man viņš liekas tāds dīvains, taču citi viņu slavēja. Jākobsone iedeva stundu sarakstu, mazliet parunāja un palaida mūs uz istabiņām,- Annija atteica un novilkusi savu bēšo kleitiņu, uzvilka treniņbikses un kreklu.
-Man gan liekas viņš tāds tīri normāls,- pasmaidīju un iegrimu spilvenos.
-Kas?-
-Mārcis,- atteicu, bet pēc mirkļa sapratu, ka sekos milzum daudz jautājumu.
-Kā tu zini viņa vārdu? Kur tu viņi satiki?- Annija ar ieplestām acīm skatījās uz mani.
-Satiku viņu koridorī pie ārstes kabineta. Viņš tā apjautājās, iepazīstināja ar sevi. Likās tā neko,- paraustīju plecus un vēroju istabiņas griestus.
-Vai tiešām?- Annija gari novilka savā dīvainajā balsī, kas nozīmēja tikai vienu...
-Man viņš nepatīk... Un es viņam arī nē,- norūcu un paskatījos uz Annijas pusi. Viņa tikai dumji smaidīja un no grāmatu plaukta, kas atradās blakus viņas gultai, izņēma kādu biezu grāmatu.
-Es klusēju,- Annija pasmaidīja šķību smaidu un no grāmatas izņēma kādu bildi. Viņa to nolika uz sava spilvena. Grāmatu viņa ielika atpakaļ plauktā, bet tad iegūlās savā gultā, rokās paņemot bildi un vērojot to.
-Sandis?- nočukstēju, jo nevēlējos izbojāt klusumu. Tas likās tik svarīgs šajā brīdī.
-Jā,- Annija pamāja ar galvu un palika bildi zem spilvena,- Sandim bija tikai četri gadi, bet viņš jau nomira,- Annija klusi noteica.
-Cilvēkus nešķiro, viņus tikai piemeklē smags liktenis,- nočukstēju,- Viņa vietā varēja būt ik viens cits,-
-Bet tasbija tieši Sandis. Mans mazais brālītis,- Annija caur asarām noteica.
Es vairāk neko nebildu. Kādu brīdi dzirdēju šņukstus, bet tad tie pamazām pierima. Nopratu, ka Annija aizmiga, tāpēc iekārtojos dziļāk spilvenos un aizvēru acis, lēnām ieslīdot miega skavās.
