Artūrs klusi jautāja: “Es un Maruta? Bet, kad tad es esmu bijis saindēts?” “Liene atbildēja: “Pirmais bija pareizi, bet par otro, ka nesaproti,kad tiki saindēts pierādās, ka esi pilnīgs idiots. Atceries to nakti? Atceries, kā biji zem manas kontroles? Es zinu ,ka tiki no tās vaļā, žēl ,ka tik agri. Būtu bijis patīkamāk tevi te turēt, kā pakļāvīgu vergu. Bet nu labi. Atceries rētas uz rokas? Tās trīs, par, kurām man jautāji? Tu noteikti iedomājies, ka tās ir kaislīga seksa pēdas. Bet, tev par nelaimi nekā. Tonakt, kad dzērām, trešā vīna pudelē iemetu miegazāles. Ne velti ,tu atlūzi un neko neatceries. Es no tās pudeles vairs neko nedzēru. Tās trīs rētiņas tev radīja līdzīgs aparāts, ka tas ar, kuru pirmīt tevi apstrādāju. Pa to tevī ievadīju serumu, kas piesārņoja tavas asinis priekš tevis, bet padarīja ideālas rituālam, kuru tikko veicu un mans mīļums tagad ir spēcīgāks un skaistāks kā jebkad agrāk.”
“Bet, kā tu dabūji Marutu? Viņa taču bija aprakta kapos.” “Tu viņu esi saticis, kad viņa klīst apkārt kā zombijs bez dvēseles un prāta. Izrakt laukā nebija grūti nebija grūti un tālākais jau tā pat kā manam mīļumam, tikai ar vienu lielu atšķirību. Es izmainīju mazliet recepti vielām ,ko lietoju rituālā, tāpēc atšķirībā no mana mīļuma, kas ar katru rituālu kļuva stiprāks un gudrāks, tava Marutiņa ir tikai tukša čaula, bez atmiņām un dvēseles.”
Artūrs cenšoties nekliegt un eraudāt, bet saglabāt vēsu mieru jautāja: “ Un, kas sagaida mani? Gulēšu te, kamēr sapūšu vai būsu līdzeklis kādos rituālos? Varbūt arī mani pataisīsiet par zombiju?” Šoreiz runāja Alberts : “ Jēgas no tevis nav. Gulēsi kamēr žurkas tevi sagrauzīs. Ideāls liktenis tādam vārgulim, kā tu. Neko citi tādi ,ka tu nav pelnījuši.” To, pasakot velnišķīgais pāris izgāja no telpas.
Artūrs gulēja pieķēdēts pie grīdas un domāja vai jelkad tiks laukā no šejienes. Domāja vai viņam ir jebkādas cerības izkļūt no šejienes, jeb patiešām ,kļūs par žurku barību. Artūrs nonāca pie secinājuma, ka vienalga, kas ar viņu notiks, bet viņš vēlās izglābt Marutu. Turklāt, ar izglābt viņs domāja 2 variantus. Vai nu pārtraukt ritualu un atgriezt ķermeni kapos, lai viņa var mierīgi atdusēties, vai arī viņu pilnībā atdzīvināt. Kad šī doma bija pārdomāta līdz galam, Artūrs saņēmis visus kaulos un muskuļos palikušos spēkus mēģināja izrauties no slazda, taču nekādīgi to nespēja. Metāla ķēdes grieza ādu, brūces un sasitumi no kautiņa surstēja. Nez no kurienes telpā atkal parādījās žurkas. Tās atkal saka knibināt viņa sānus. Artūrs pievēra acis, samierinoties, ar savu likteni. Viņs neredzēja vairs variantu kā izbēgt un vēl, jo mazāk, kā palīdzēt Marutai.
