Inferno (42)5

-Es ar Semu pavadīju daudz laika. Cik vien iespējams, līdz tas sāka kļūst bīstami. Blakus viņai es jutos dzīvs. Es jutos kā cilvēks. Iepriekš es nemaz tā īsti neizmantoju savas spējas, tām nebija jēgas, bet tad, kad sapratu, ka tas glābs manu meiteni, es divreiz nedomāju. Kad mēs runājāmies, starp mums šķita, ka gaisā sprakšķ dzirksteles un vizmo elektroni, kuri vilka mūs vienu pie otra. Mums abiem bija sešpadsmit gadu.- Daniels iesmējās un nogrozīja galvu, grozot rokās apaļo cepumu, kas drupa pie katras kustības,- Es pat nezinu, kā tas sākās. Tas vienkārši notika un tā bija labākā manas dzīves pieredze. Sema bija mana, tad arī fiziski.

Mums, tiem, kas nāk no debesīm, mīlēšanās drīkst notikt tikai pēc kāzām un tikai bērna ieņemšanai. Sema man parādija otro stāsta pusi, ka tas var būt karstasinīgs, kaislīgs..- Daniels pamanīja manu sejasizteiksmi un aprāvās pusvārdā,- Ok, izlaidīšu detaļas. Es lieliski zināju, ka tam būs sekas. Un arī bija, mums pieteicās Keita. Tava mamma. Katrīna.

-Viņa bija daļa no jums abiem, daļa no elles un debesīm,- es sekoju līdzi. Dans pamāja.

-Kad mūsu bažas apstiprinājās, ka Sema bija stāvoklī, mums neatlika nekas cits, kā tikai bēgt. Es pirmoreiz nogalināju cilvēku. Sema, vairākus. Kā Bonija un Klaids. Bet ne gluži, mēs ilgi bēguļojām, slēpāmies un darījām sliktas lietas, lai izdzīvotu. Mēs zagām. Daudz. Mums nebija nekā, un Semas stāvoklis bija kritisks. Vienu vakaru, kad biju sakrājis gana daudz naudas, un mums ar Semu bija paredzētas svētku vakariņas, es izdomāju plānu. Pat nerunājot par to tiešos vārdos, mēs zinājām, kādās nepatikšanās esam iekūlušies. Tovakar, kad Keita pirmoreiz sakustējās, mēs ar Semu nospriedām, ka labāk būs, ja mēs pazudīsim un viņa paliks. Keita bija un ir abu pušu apvienojums. Viņa ir ierocis, tikšķoša laika bumba, kas spēj mainīt pasaules kārtību pulksteņa tikšķa laikā.

Sema piedzima divpadsmitajā aprīlī. Trīs kilogrami, sešsimt sešdesmit seši grami, zīmīgs skaitlis. Veselīga meitenīte ar persiku toņa ādu un bieziem, melniem matiem. Acis viņai bija kā podziņas,- Daniels stāstīja un viņa acis apmiglojās. Viņš aprakstīja precīzas savas atmiņas,- Ja vien tu zinātu, kā mēs strīdējāmies par to, vai viņai tiks debesu vai elles vārds.,- viņš iespurdzās,- Un tomēr, kad viņa piedzima.. Viņa bija viss. Mums bija skaidrs, ka esam pieņēmuši pareizo lēmumu.

-Tātad, mana vecmāmiņa un vectēvs nemaz nav mani īstie radinieki,- es nomurmināju, cenšoties aptvert notikušo. Izrādās, ka es nemaz neesmu cilvēks. Es esmu jauktenis, kā plušķains suns, kas sašūts no dažādiem auduma gabaliem.- Bet..

-Nav gan,- Daniels nošņaukājās un salauza cepumu tā, ka drupas kā mini tornado nokrita pret galda virsmu,- Mēs atradām cilvēkus, par kuriem bijām pārliecināti, ka viņi spēs parūpēties par meitiņu un paši devāmies prom,bet nekad nepazūdām. Mums izdevās atrast vietu, kur patverties no Dieva un Lucifera, un tur atradām arī citus kā mēs. Izrādās, tādi, kā mēs, bijām vairāki. Bija vairākas sievietes un vīrieši no dažādām pusēm, kuri radīja pēcnācējus- abu pušu apvienojumus un deva tiem abus vārdus. Viņi mums īsos vilcienos pastāstija savas teorijas par to, kāpēc tas notiek.

-Un ko jūs noskaidrojāt?-

-Atbilde šķitīs banāla, bet tā ir mīlestība. Saka, ka pretpoli pievelkas, tā tas ir. Tāpēc cilvēkiem ir jābūt dažādiem, lai tie kompensētu viens otra trūkumus. Mīlestība, ko ar Semu novērojām tur, bija prātam neaptverama, gandrīz nereāla. Mēs satikām Reja, Ingrīdas un citu vecākus. Šāds bija vesels klans, kas pastāvēja gadiem ilgi.

-Kas ir šī vieta, par ko tu runā, kā jūs to atradāt?-

-Mēs tur vienkārši attapāmies. Es nezinu, kā, bet mēs tur vienkārši nonācām. Tai nav vārda, bet tā ir ļoti līdzīga mirstīgo pasaulei. - Daniels paskaidroja, ar pirkstu mīcīdams drupatas. Atslīgu krēslā un sakrustoju rokas,- Tu negribi man ticēt, vai ne?

-Ne jau tas. Es nesaprotu, kādi tad ir cilvēki?-

-Cilvēki ir dieva radītas būtnes, saproti? Viņus rada dievs un samaitā apstākļi. Bet mēs jau esam dzīvojuši un miruši. Ja esam bijuši labi, nonākam debesīs, kur varam vai nu kalpot Dievam, būt sargeņģeļi vai erceņģeļi un palīdzēt cilvēkiem, vai arī dzīvot nākamo dzīvi. Ja esam bijuši slikti, degam ellē, līdz izdziestam un tad atgriežamies atpakaļ uz zemes, cerībā mainīt izdarīto.

-Skaidrs,- es noteicu un saķēru galvu rokās. Informācijas bija daudz. Nespēju pat lāgā padomāt,- Vai ir vēl, kas man jāzina?

-Par spējām. Redzi, kamēr mēs bijām tur, sauksim to par Ēdenes dārzu.. Turienes iemītnieki, klans, sauc kā vēlies, ilgstoši pētīja šo fenomenu. Kā jau iepriekš runājām, tu saprati pareizi, spējas ir saistītas ar to, ko esam spējuši darīt iepriekšējā dzīvē. Samantai bija koša iztēle, viņa bieži fantazēja par to, ka varētu pārvietot lietas un bija kvēla Spīlberga fane viņa karjeras sākumos. Es biju kluss, neievērojams un spēju viegli noslēpties un būt nemanīts. Keitai no mātes bija iedzimts indīgs skatiens, kas ļāva nobeigt jebkuru, uz ko paskatījās pēc savas izvēles. Tavs tēvs, Lucifera tiešs pēctecis, savukārt, ieguva divas spējas. Viņa klātbūtnē nav iespējams melot, un viņš var likt darīt cilvēkam to, ko vēlas.

-Es arī to varu,- es pateicu un pacēlu acis pret vīrieti, kas samulsa,- Kad es meklēju jūs ar Semu, es nejauši atklāju, ka spēju likt cilvēkiem izdarīt to, ko es vēlos. Mahinēt, manipulēt, jebko. Pēc savas izvēles.

Daniels ieinteresēti mani nopētīja un atgāzās krēslā,- Tātad, tu esi lucifera tiešākais pēctecis,- Daniels domīgi sacīja un paberzēja bārdas rugājus ar rādītājpirkstu,- Aksel,- viņš mani uzrunāja, balsī mazliet ieskanoties Velsas akcentam,- Vai neiebilsti pret mazu ekskursiju?

-Ekskursiju?- es apstulbu. Par ko, pie velna, viņš domā,- Kādu ekskursiju?

-Pēc tā, ko tu man pateici, es atradu risinājumu.- Daniels paskaidroja un saberzēja plaukstas,- Mēs dosimies trenēties. Tu iemācīsies izmantot savas spējas un mēs ar Semu tev palīdzēsim.- Daniels sacīja un pastiepa roku,- Esi ar mieru?

-Kas ir likts uz spēles?- es izaicināju un paskatījos uz viņa pastiepto plaukstu, kas bija pastiepta kā aicinājums,- Kāpēc man ir jātrennējas?

-Tāpēc, ka būs karš. Tava māte par tevi atdeva dzīvību. Vai tu esi gatavs atdarīt ar to pašu?- viņš klusi vaicāja. Viņa acis bija dzidras un no tām staroja labestīgums. Bet viņa vārdi gan griezās kā žilete ādā. Es jutos vainīgs. Sasodīti vainīgs un tagad vēl vairāk.

Es nekavējoties paspiedu viņa roku un vīrietis atplauka smaidā.

-Ceru, ka tie muskuļi nav steroīdu efekts. Tie tev noderēs,- viņš iesmējās un piecēlās kājās, paraudams mani sev līdzi,- Ejam, mums nav daudz laika.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-43/788566