Ilgas //949

Aukstas lietus lāses plakšķ pret Hannas galvu un pleciem. Mati ir pieplakuši pie galvas ādas un pāris šķipsnas neglīti nokarājas pāri vaigiem. Viņa mīņājas no vienas kājas uz otru, mēģinādama saņemties atgriezties vecajā, nekam nederīgajā dzīvē.

Meitene paceļ acis un palūkojas tumšajās debesīs, kas nepasaka itin neko, tikai mēmi klusē. Protams. Tā taču vienmēr bijis. Lai kas notiktu, Hannai ir jātiek galā gan ar sevi, gan arī ar savu dzīvi, kas nudien nav viegls uzdevums.
Viņa ciešāk ieķeras savā somiņā, jo tā ir neliela daļa no visa, kas Hannai palicis pāri no Alana-Reiņa perioda. Viņa velta sev skumju smaidu, ko neviens cits neredz un nekad neredzēs. Dzīvošana viesnīcā, jaunas drēbes, frizieris un vizāžists bija par iemeslu tam, kāpēc Hannai pie dvēseles vairs nav neviena paša centa.

Viņa jau atkal ir tukšā, nezinādama, ko iesākt tālāk. Šķūņa durvis žēli iečīkstas un pa tām iznāk kāds stāvs. Protams, tā ir Loreta, kas uzreiz aizdedzina cigareti, par spīti lietum, kas uzreiz samērcē sievietes siluetu.
Loreta gausiem soļiem tuvojas Hannai un meitenei šķiet, ka sirds izlēks pa muti laukā. Cik gan mēneši pagājuši, kopš viņas viena otru rupji atraidīja? Loreta taču teica, lai Hanna pie viņas vairs nekad nerādoties un ka viņas pēdējās parpalas jau sen ir iztirgotas citiem bezpajumtniekiem. Kaut kā tā...
Sieviete nostājas drošā attālumā un blāvajā laternu gaismā, samiedzot acis šaurās svītriņās, cenšas saskatīt Hannu. Viņas skatiens ir piekalts pelēkajam asfaltam, kurš izskatās tikpat nožēlojami, cik viņa pati.

-Ilgi neesam tikušās. - Loretas balss ir aizsmakusi un katra skaņa, kas nāk no viņas mutes, izraisa kaulu tirpoņu.
Hanna tikai pamāj, turpinādama blenz zemē. Viņa nespēj piespiest sevi pacelt skatienu un ielūkoties Loretai acīs, kaut gan nav neko noziegusies ne pret vienu no visiem, ko satika, pateicoties tieši šai būtnei.

-Kā tad tev klājas? Kur tu biji visu šo laiku? - Viņa turpina, ievilkdama plaušās teju slapjo cigareti.
-Es biju ārpus pilsētas. - Hanna samelo, - Bet nu esmu atpakaļ. - Viņa klusā balsī pabeidz teikumu.
Loreta tikai kaut ko nomurmina un notrauš pelnus. Viņa pamīņājas no vienas kājas uz otru un vēlreiz nopēta Hannu. Meitenei mugurā ir elegants krēmkrāsas mētelis, kam pieskaņoti melni ādas cimdi un īsie papēža zābaki.

-Redzu, ka tev pa šo laiku labi klājies. Tu izskaties, it kā būtu izkāpusi no kāda modes žurnāla. - Viņa saka. Meitene vēlētos, kaut to pašu spētu apgalvot arī par Loretu, kas diemžēl uzvilkusi saplēstu džemperi un džinsa bikses, kas aptraipītas ar kādu nezināmas izcelsmes šķidrumu.
-Klau, es gribēju lūgt... - Hanna uzreiz ķeras vērsim pie ragiem.
-Protams. Tu gribi atpakaļ. Kā nu ne. - Loreta greizi ieņirdzas tumsā un Hanna saraujas. Lietus ir iesūcies ne tikai apģērbā, bet arī miesā. Viņa jūt, kā drebuļi pamazām pieņemas spēkā.
Iestājas klusums. Ja agad Loreta viņu atraidīs, Hannai nebūs, kurp doties. Jau no domas vien, ka nāktos nakšņot kādā netīrā kāpņu telpā vai zem tilta, metas šķērmi.
-Lai notiek! - Viņa, pēc ilgāka pārdomu brīža, piekrīt.

-Tiešām?! - Hanna ir gatava mesties savai bijušajai istabas biedrenei ap kaklu, kaut gan viņas miteklis ne ar ko neatšķiras no nakšņošanas zem klajas debess.
-Jā, bet tikai tāpēc, ka es zinu, ka arī tu esi gājusi cauri tiem sū*iem, un mums ir daudz kas kopīgs. Arī man ir bijuši pāris laimes mirkļi, kad licies, ka nu viss nokārtosies un beidzot kāds no augšas par mani parūpēsies, bet jau nākamajā mirklī esmu attapusies uz ielas ar pliku pakaļu! Tāda ir šī sasodītā realitāte, tāpēc, Hanna, es to izslēdzu, un tu jau zini, kas šādās situācijās vislabāk palīdz. - Loreta saka, aizmezdama izsmēķi kaut kur sev aiz muguras.

-Man tiešām šobrīd neklājas viegli. - Meitene atzīst un iedomājas par Reini un Melāniju.
Tikai pirms pāris stundām viņa bija izjaukusi Reinim visu, par ko viņš tik dedzīgi sapņoja un cerēja. Viņa visu bija saplēsusi sīkās drumslās un pilnībā iznīcinājusi atpakaļceļu uz piedošanu.
Hanna sekoja Melānijai lejā pa kāpnēm un ārā pagalmā. Sievietes seja bija uztūkusi no raudāšanas un tik rūpīgi klātās acu ēnas, bija pilnībā izsmērējušās pa visu seju. Viņas rokas drebēja, kad Melānija centās izsaukt taksi, lai pēc iespējas drīzāk pazustu no Reiņa pagalma uz visiem laikiem.
Vismaz tā viņa bija teikusi Hannai. Vārdi un intonācija liecināja, ka Melānija to visu runā nopietni. Hanna noskatījās, kā sieviete iekāpj taksī un aizcērt aiz sevis durvis. Pēc nepilnām divām minūtēm viņas vairs nebija. It kā nekad nemaz nebūtu eksistējusi.

Hanna nogaidīja vēl kādu pusstundu, cerot, ka vismaz Reinis noskries lejā un metīsies Melānijai pakaļ, lūgdamies piedošanu, bet tā arī vīrietis neparādījās un Hannai sāka salt, tāpēc viņa devās prom. Arī uz visiem laikiem. Par spīti dedzinošajām sāpēm krūtīs, kas draudēja izraut dvēseli ārā no tukšā karkasa un palaist brīvē.

Viņa tik ļoti nevēlējās doties prom un apzināties, ka tur augšā, Reiņa seju redzēja pēdējo reizi. Hanna no sirds vēlētos, kaut atmiņā paliktu tā smejošā, sirsnīgā seja un mirdzošās acis, kas tik neatvairāmi uzlūkoja meiteni, ka viņai bija grūti pretoties šādai burvībai.
Diemžēl Hannas atmiņā ir iespiedusies tā nožēlojamā, asarainā vīrieša seja, kas skaidri demonstrēja viņa iekšējās pasaules sabrukumu. Viņš noteikti ienīst Hannu ar katru savu ķermeņa šūnu un nekad nepiedos par šādu rīcību. Tikpat ļoti, cik Hanna. Viņi paliks kā ienaidnieki, kuri viens uz otru turēs ļaunu prātu visu atlikušo mūžu.

-Hanna? - Loreta, pieskaras Hannai ledainajai rokai.
Viņa attopas realitātē un vairākas reizes samirkšķina acis. Tās dedzina. Asaras vēlas izlausties uz āru. Hanna atdotu visu, lai tikai tagad varētu atrasties līdzās Reinim, zvilnēt siltā gultā un malkot negaršīgu vīnu. Viņa ieritinātos pie vīrieša sāniem un viņš maigi glāstītu meitenes melnos matus.
Viņi, protams, klusētu, jo vārdiem nebūtu vietas.

-Hanna... - Loreta līdzjūtīgi uzliek plaukstu uz Hanna pleca.
Hanna pagūst tikai ievilkt seklu elpas vilcienu, kad asaras no jauna sāk aumalām līt pāri vaigiem, sajaucoties ar lietus lāsēm.
Loreta smird pēc nemazgātām drēbēm un cigarešu dūmiem, bet tas ir patiesākais apskāviens, kādu Hanna pēdējās dienās saņēmusi. Patiesībā vienīgais...

*

Viņš nodzēš cigareti pret ķieģeļu mājas sienu un pavīpsnā. Hanna ir atgriezusies un viņa izskatās vairāk, nekā izmisusi.
Viņš piekārto cepuri un sirds iepukstas straujāt. Vienu mirkli šķit, ka viss jau ir zaudēts, ka izdevība palaista tieši gar degunu.
Viņš kļūdījās.
Viņa ir atgriezusies un šoreiz neizspruks cauri sveikā.