Alans apskauj ciešāk dusošās Hannas vidukli un noskūpsta meitenes auss ļipiņu. Viņa guļ tik ciešā miegā, ka nemaz nejūt puiša pieskārienus. Viņš atglauž meitenes tumšos matus, lai varētu novilkt ar pirkstu pāri kaklam.
Alans uzreiz sastingst un atraujas kā dzelts. Uz Hannas kakla un atslēgas kaula daļas gozējas sarkanīgi zilumi. Viņš kādu mirkli nolūkojas uz meiteni, kas tik saldi guļ un izskatās pēc vispievilcīgākā cilvēka uz pasaules un tad riebumā noskurinās.
Nevar būt, ka viņam ir izrādījusies taisnība par meiteni, kuru viņš aizstāvēja no visiem kā vien iespējams, stingri turoties pie pārliecības, ka Hanna nekad nekrāptu, jo viņa taču neesot tādas kā citas.
Un tagad viņš neticības pilns skatās uz tiem milzīgajiem pleķiem, kas viņu padara gandrīz vai grotesku. Tie noteikti ir uzsūkti nesen. Tad, kad Hanna apgalvoja, ka nakšņos pie draudzenes...
Alana vēderā viss sagriežas un viņš jūt, kā pasaule pamazām sāk arvien ātrāk griezties uz riņķi, tomēr viņš nevar atļauties visu dienu gulšņāt gultā un lūgties, lai Hanna paskaidro, kas īsti noticis un kādā veidā viņai uz kakla ir tādi zilumi...
Viņš pārrāpjas pāri gulošajam augumam un izvelk no Hannas spilvena apakšas mobilo telefonu. Alans zina, ka tā rīkoties ir zemiski un nepieņemami, tomēr tas ir vienīgais veids, kā varētu uzzināt patiesību. Hanna taču nekad to neatklātu.
Meitenes telefons ir pagalam vecmodīgs, un viņš ir izbrīnīts, kā gan viņas kavalieris vēl nav šo problēmu atrisinājis, uzdāvinot viņai vienu no modernākajiem viedtālruņiem. Ja jau viņš maksā, lai viņa pirktu dārgu zīmolu elegantas drēbes, kosmētiku un aksesuārus, tad kāpēc gan neparūpēties par to, lai Hannai rakstot mīlestības pilnās ziņas, nevajadzētu spiest 10 reizes vienu taustiņu, lai tiktu pie vajadzīgā burta.
Alans ātri pārlūko pēdējos zvanus. Tie visi ir no viņa. Tālāk viņš dodas pie īsziņām, cerēdams, ka tur varēs atrast kaut ko pietiekami kompromitējošu, lai Hanna nekad vairs nemelotu.
Arī šī sadaļa rezultējas ar pilnīgu un absolūtu fiasko. Viņa speciāli ir visu izdzēsusi, jau zinādama, ka varbūt Alans vēlēsies ieskatīties viņas telefonā. Viņš nervozi izbrauc ar roku cauri saviem spurainajiem matiem un tad pamana uz krēsla atzveltnes pakarinātu somiņu.
Viņš uzmet ašu skatienu Hannai, kura pagriezusies uz otru sānu un turpina mierīgi šņākuļot, it kā nekas nebūtu noticis. Alans uzmanīgi atvelk somas rāvējslēdzēju un pirmais, ko viņš ierauga, ir zila, taisnstūrveida samta kastīte.
Viņš to uzmanīgi izceļ ārā un tad atver. Iekšā atrodas smalka zelta ķēdīte ar divu cilvēku siluetu, kuri saplūduši vienā veselumā. Puisis skatās uz dārgo lietiņu tik ilgi, līdz sāk sūrstēt acis. Un pēkšņi viņš saprot, kas ir Hannas slepenais pielūdzējs.
Atklāsme ir pārlieku šokējoša, lai tā būtu reāla, tomēr citas iespējas nav. Viņš vienīgais šajā situācijā ir bijis pilnīgs idiots, ka nav pamanījis jau to daudz ātrāk. Tad varbūt vēl būtu izredzes kaut ko vērst par labu. Tagad jau viss ir zaudēts.
*
Reinis izdzer pēdējo malku kafijas un ieliek to izlietnē. Tad viņš saloka avīzi un nomet to arī pie izlietnes. Viņš apliek ap roku pulksteni, kas rāda, ka vīrietis jau pamatīgi kavē tikšanos ar kādu klientu. Reinis ātri pagrābj savu portfeli un piekārto smokinga kabatu, lai izskatītos pavisam perfekti.
Viņš jau velk kājās apavus, kad pie durvīm kāds uzstājīgi burtiski dauza ar dūrēm. Kas gan varētu tik agrā rīta stundā...
Durvju ailā stāv Alans, sažņaudzis rokas dūrēs. Brāļa seja ir pietvīkusi koši sarkana.
-Kretīns!- Viņš nicīgi izmet, iebrāzdamies dzīvoklī.
Nākamā kustība ir pilnīgi nepārdomāta. Alans no visa spēka triec kulaku Reiņa sejā, pārsitot lūpu.
Vīrietis sajūt dzelzs garšu izplūstam mutē un cenšas asinis noslaucīt glaunā smokinga piedurknē.
-Kā tu tā varēji? Mēs taču esam brāļi, velns un elle! Vienas asinis.. - Alans nicīgi nošņaukājas.
-Sīkais... - Reiņa balss ir aizsmakusi.
-Kāpēc tu tā darīji? Kāpēc? - Viņš kliedz uzsitot ar kāju pa ārdurvīm no visa spēka. Reinis saraujas. Nekad agrāk viņš Alanu tādu nebija redzējis.
-Es viņu, sasodīts, dievināju! Kāpēc tev tā vajadzēja izdarīt?! Vai tad tev nepietieka ar Melāniju? - Alans kliedz, siekalām šķīstot uz visām pusēm.
Reinis klusē, cerēdams, ka vērtra drīz vien aprims.
-Tu viņu mīli? - Alans neliekas mierā. Viņu kaitina Reiņa mierīgums.
-Melāniju? - Reinis atjautā, juzdamies apjucis no Alana pēkšņās ielaušanās.
-Hannu, idiot! - Viņš nobrēcas tā, ka šķiet krāsa varētu pat atlipt no sienām.
Reinis ievelk dziļu elpu un tad cauri skropstām uzlūko Alanu.
-Neuztraucies, par to tavu Hannu man ir nospļauties. Es tikai gribēju pārbaudīt, vai viņa ir tādas kā citas. Un zini – man izrādījās taisnība. - Reinis lāgā nepagūst pabeigt teikumu, kad Alana dūre no jauna sasniedz brāļa asiņaino seju.
*
Hanna atver acis tikai tad, kad istabā ir ielijuši silti saules stari, kuri liek puteklīšiem dejot spīguļojošā dejā. Viņa izstaipa muskuļus, juzdama tajos patīkamas sāpes vēl no vakardienas rīta. Hanna kādu mirkli guļ šaurajā gultā ar vaļā acīm un lūkojas kaut kur cauri griestiem, tieši uz debesīm.
-Kā gan es vienā mirklī kļuvu tik laimīga? - Tas ir jautājums, kas izskan tik pēkšņi un apdullinoši, ka Hanna pati nespēj rast atbildi, tomēr viņa jūtas neizsakāmi laimīga. Laimīga par to, ka drīz vien viņi ar Reini atklās Alanam visu patiesību.
Reinis solīja palīdzēt to izdarīt, jo tomēr viņš savu brāli pazīst vislabāk. Viņi bija sarunājuši, ka to izdarīs tuvākās nedēļas laikā un lai gan Hannai trīc iekšas par to, kā Alans uz to varētu reaģēt, viņa nespēj noslēpt trīsuļojošo prieku, kas mutuļo krūtīs. Hanna nespēj noticēt, ka neraugoties uz teju 15 gadu starpību, viņi ar Reini būs kopā. Kā īsts pāris kādā romantiskā grāvējā.
Meitene nespēj noticēt, ka liktenis viņai atvēlējis tādu neizmērojamu laimi. Hanna tikai cer, ka arī Alans kādreiz ko šādu piedzīvos, tāpēc neturēs ļaunu prātu par to, ka viņu starpā dzirkstele tā pa īstam arī neuzšķīlās.
Visbeidzot Hanna pieceļas gultā sēdus un jau pamana uz galda atstāto zīmīti. Alans raksta, ka devies uz lekcijām un novēl Hannai, kā jau vienmēr, justies kā mājās. Viņa iemet lapiņu papīrgrozā un pieiet pie ledusskapja.
Tā kā Alans visu dienu būs skolā, viņai nav īsti, ko darīt. Arī Reinis minēja kaut ko par strādāšanu dienas pirmajā pusē, tāpēc meitene pagalam jūtas apjukusi.
Tad viņa nolemj visbeidzot sevi palutināt pēc pilnas programmas. Hanna uzskata, ka ir to pelnījusi, jo viņai nācies pārciest nevienu vien sarežģītu procesu. Visas tās izlikšanās un melošana...tās burtiski ir saindējušas meitenes ķermeni, tāpēc viņai nepieciešama attīrīšanās kūre.
Ar visbriesmīgākajiem sirdsapziņas pārmetumiem Hanna palien zem gultas un ar pirkstu galiem satausta tik ļoti ierasto kastīti. Šoreiz viņa pagrābj pārāk lielu čupu, neizjudama vairs nekādu nožēlu vai bailes.
Galu galā Alans viņu spīdzina. Vai tad tiešām viņš vēl aizvien ir tāds zābaks un nav pamanījis, ka Hannai interesē kāds cits?
Meitene lēnā garā saģērbjas un tad izņem no somas dārgo dāvanu, ko Reinis viņai pasniedza. Tā ir tik burvīga ķēdīte. Tik trausla un smalka, gluži kā viņa pati.
Hanna to pavirpina pirkstos, ļaujot spožajiem stariem izgaismot ķēdīti. Šodien viņa apliks to ap kaklu. Lai visa pasaule redz, kāds dārgums rotā meitenes kaklu.
Viņa maigi pieskaras zilumiem un prāto, vai Alans tos nav kaut kādā veidā pamanījis. Hanna tos ātri retušē un uzsmaida savam laimīgajam spoguļattēlam.
Viņa vēl aizvien nespēj noticēt, ka liktenis piespēlējis tādu dimantu.
Pēc loģikas, nākamajā daļā Hannu vajadzētu izmest uz ielas. Kur viņa taisās palikt? Pie Loretas? 
Tas viņas dzīvi sabojātu vēl vairāk, nemaz nerunājot par to vai Loreta viņu pieņems vai nē.
