Reinis tur Hannas roku savējā. Starp abiem mirgo svecīšu liesmiņas, kas ar savādu valgumu atstarojas arī Hannas acīs. Reinis maigi pārlaiž pirkstu pār meitenes plaukstas virspusi un jau atkal viņa notrīs.
Romantisko un neatkārtojamo mirkli iztraucē viesmīle, kas ģērbusies elegantā vakarkleitā. Sieviete meistarīgi noliek abiem priekšā pasūtīto ēdienu, novēl labu apetīti un nozūd, it kā nekad nebūtu eksistējusi.
Hanna iemalko kādu izsmalcinātu vīnu, kas patiesībā ir vien skāba sulta un norij vēso malku. Viņa vēro Reini, it kā tā būtu pēdējā reize, kad abi tiksies vismaz šāda veida attiecībās.
-Man tev ir pārsteigums. - Vīrietis lakoniski informē, nogriezdams grillētas vistas filejas gabaliņu. Viņa nevainojamās lūpas kustas tik kārdinoši, ka Hanna atdotu visu, lai tikai varētu atmest kautrīgumu un mesties pāri glauni uzklātajam galdam pa taisno vīrieša klēpī.
-Reini... - Viņa tikai nopūšas, kaut gan patiesībā nevar sagaidīt, kas sekos tālāk.
-Zinu, es tevi izlutināšu, bet tu esi lutināšanas vērta. Tā ir mana nauda, un tu nevari man aizliegt to tērēt labiem nolūkiem. - Viņš skanīgi iesmejas.
Šim argumentam Hanna nezina, ko teikt pretī, tāpēc tikai pasmaida. Pirmo reizi kopš viņa satiekas ar Reini, meitene aizdomājas par to, cik viņam varētu būt naudas. Hanna aši pārcilā dažādus notikumus, ko abi kopā izdzīvojuši – nakšņošana viesu namā, Reiņa dzīvoklis un neskaitāmi daudz vakariņu.
Viņam noteikti ir daudz vairāk, nekā viņš izrāda. Un tad Hanna aizdomājas par Alanu... Otru brāli, kas šķietami varbūt ir apdalīts, bet tajā pašā laikā arī viņam ir nauda. Meitenes vaigos iecērtas karstums, jo viņa apjauš, ka melnā kleita ar sīkiem spīgulīšiem ir pirkta par Alana naudu. Viņa tik daudz ko ir iegādājusies par svešu naudu, un Alans domā, ka viņa istabas biedrs ir melis un zaglis.
-Par ko domā? - Reinis pātrauc viņas domu lidojumu.
-Tāpat vien...Par mums..nākotni. - Hanna visbeidzot nolemj pieskarties savam skaisti servētajam ēdienam.
-Un kāda tev tā šķiet? - Reinis runā maigā, pieklusinātā balsī.
-Brīnišķīga. Citādāk taču nevar būt, vai ne? - Grillētā vistas fileja ir lieliska, tā meistarīgi atsvaidzināta ar granātābolu-čili mērci.
-Tā būs. Es tevi aizvedīšu ceļojumā. Kur tu vēlies? Tikai nosauc galamērķi un es jau tuvākajās dienās izdarīšu rezervāciju. - Reinis izvelk viedtālruni, lai Hanna pa īstam noticētu viņa vārdiem.
-Parīze. Es gribu braukt uz Parīzi. - Tā bija pirmā pilsēta, kas iešāvās viņas galvā, bet viņa labprāt pagozētos Eifeļa torņa pakājē labākā vīrieša uz pasaules rokās.
-Laba izvēle. Gluži piemērota mums. Diviem jauniem cilvēkiem, kas atraduši viens otru tik traģikomiskā veidā. - Reinis atbild, lai gan patiesībā domā par Melāniju, ar kuru labprāt tiešām dotos uz Parīzi un jebkuru citu vietu, kaut vai uz pasaules malu.
Hanna ir ķērusies klāt maltītei, tāpēc nepievērš vairs viņam īpašu uzmanību. Ekrānā uzmirgo ziņa no Melānijas. Viņa ir atsūtījusi smaidīgu selfiju un tekstu, ka viss ir labi. Par laimi viesnīcā, kura viņai piešķirta, esot dažādas SPA procedūras, kas pilnībā ļauj relaksēties un pat izlaist dažas nesvarīgākās sanāksmes.
Sievietes acis burtiski staro. Tās ir pilnas mīlestības un mīļuma, viņa viennozīmīgi ir gatava kļūt par māti kaut vai šodien. Reinis neapzināti nobrauc ar īkšķi pār Melānijas bildi un sirdi piepilda savāds siltums.
Kad Hanna paceļ skatienu no sava šķīvja, viņai šķita, ka Reiņa skatiens būs pievērsts viņai, bet vīrietis ir iegrimis telefonā un skatās ekrānā kā nohipnotizēts. Sapratis, ka Hanna vairs neēd, un ir pievērsusies viņam, viņš aizver fotogrāfiju un noskremšļojas, tomēr tajā īsajā mirklī, kas Hannai bija atvēlēts, lai ielauztos Reiņa privātajā telpā, viņa pamanīja kādu izskatīgu tumšmati.
Un Reinis lūkojās sievietē ar tik mīlošu skatienu, it kā tā būtu viņa līgava.
-Māsa atsūtīja bildi. - Viņš steidz paskaidrot, - Viņa atpūšas ārzemēs.
Hanna sarauc pieri.
-Nezināju, ka jums ir māsa... - Viņa tikai izdveš, juzdamās patiesi apmulsusi. Alans ne reizi nav pieminējis, ka viņam būtu vēl kāds radinieks...
-Garš stāsts. Patiesībā jau tā ir mūsu pusmāsa. Tēvam reiz sanāca sānsolis, bet viņa ir vecāka par mani. Hanna, tiešām, nerunāsim par tādiem niekiem. - Reinis saņem meitenes rokas, bet tās trīc. Pēkšņi tik mierpilnais vīrietis šķiet uztraucies un pilnīgi izmainījies.
-Patiesībā man tev kaut kas ir. - Viņš uzmanīgi iebāž roku smokinga kabatā un tad no tās izvelk tumši zilu lādīti, ko pasniedz Hannai.
Viņa šķiet kā paralizēta, nespējot aptvert, kas tik tikko notika, un kas ir tā samta kastītes, kas tik perfekti iegulst viņas plaukstā.
-Es ceru, ka tev patiks. - Šķiet, vecais Reinis ir atpakaļ. Šoreiz Hanna ir tā, kuras roka muļķīgi nodreb, cenšoties atvērt vaļā īpašo dāvanu.
*
Alans atslēdz dzīvokļa durvis un pirmo reizi izjūt neizsakāmu brīvību. Beidzot viņam pieder pašam sava privātā telpa. Telpa, kurā eksistēs tikai viņš un Hanna, visu pārējo atstājot ārā aiz pakešu logiem.
Viņš novelk apavus un ļauj kājām sevi nest tālāk. Jau pavisam drīz viņš meiteni atvedīs uz dzīvokli, bet pirms tam tas ir kārtīgi jāsagatavo, lai jaunajai saimniecei nenāktos vilties.
Kopš viņš atklāja, kāda ir Nika patiesā seja, Alans jūtas kā izsists no līdzsvara. Šķiet, ka ikdienas solis vairs nevedas tik viegli un viņam nemitīgi gribas kašķēties. Iespējams tāpēc Hanna aizvien mazāk laika velta viņam, bet vairāk – citiem. Draugiem, paziņām no skolas laikiem un vecākiem.
Vismaz Alanu priecē, ka Hannas attiecības ar tiem sāk pamazām uzlaboties un iegūt kaut kādu jēgu. Vienu vakaru Hanna pārradās tik laimīga, cik vien iespējams. Alans nekad meiteni nebija tādu redzējusi. Viņa atklāja, ka vecāki piekrituši uzsākt izlīguma ceļu, meklējot kompromisus, lai izvairītos no nemitīgas sodīšanas un meitas pazemošanas.
Kaut viņš varētu, ko tādu teikt par saviem vecākiem. Kaut viņi vismaz reizi būtu ieminējušies par kaut ko tamlīdzīgu.
Viņš nopūšas un atgriežas realitātē. Un patiesībā viņam vienalga, ko teiks vecāki, jo tie tāpat labāk izvēlēsies nosodīt, nevis atbalstīt.
Alans apsēžas dīvānā un aizver acis. Viņš jau spēj iztēloties Hannas klātbūtni.
Pirmajā vakarā viņš atkorķēs dārga vīna pudeli, fonā ieslēgs nomierinošu mūziku un uzaicinās Hannu uz deju.
Viņi riņķos pa plašo viesistabu līdz spēku izsīkumam.
Viņi būs noguruši, bet neizsakāmi laimīgi.
Un Alans apjauš, ka šāda mirkļa dēļ viņš tikai ir dzīvojis.
Kādēļ viņš satiekas ar Hannu un tērē priekš viņas milzu naudu, ja tai pašā laikā mīl Melāniju? Varbūt tiešām nav tas pats kas Artūrs, bet es palikšu pie sava, ka zināma līdzība tomēr bija aprakstīta. Cerams nākamajā daļā Hanna nāks pie prāta un par sodu aplaupīs Reini. 
