Monika visu nakti bija grozījusies gultā no viena sāna uz otru, nespēdama tā arī iemigt līdz pat rītausmai. Savukārt Hanna patiešām izbaudīja miegu, jo zināja, ka nevienā brīdī istabā neparādīsies vecāki, kas atkal kliegs meitenei virsū.
Ap kādiem trijiem naktī, Monika piecēlās un pavisam nemanāmi atvēra bērnistabas durvis. Mēness apgaismota, gultā gulēja Hanna, cieši aizmigusi un ietinusies tīrajās segās. Viņa izskatījās tik mierpilna un... laimīga. Monikai no jauna sažņaudzās sirds, jo viņa atcerējās, ko meitene stāstīja par savu ģimeni.
Hanna atklāti izstāstīja, ka vecāki viņu sit un nemitīgi lieto alkoholu, kā arī kaujās paši savā starpā, tāpēc meitēns regulāri dodoties prom no mājām līdz ar sauli un vakarā, kad jau satumsis pavisam, pārrodas. Monika jutās ļoti šokēta, ka tā kāds spēj izturēties pret savu miesīgu bērnu. Varbūt sieviete ir drusku vecmodīga un arī naiva, bet viņai šķita, ka mūsdienās bērni ir augstākā vērtē par citiem sabiedrības locekļiem.
Meitene bija lūgusi, vai nevar palikt pie Monikas pavisam, un, lai cik ļoti viņa to pati vēlētos, sieviete atteica. Tajā mirklī šķita, ka sabrūk visa mazā bērna pasaulīte un cerības. Viņa izskatījās tik noskumusi un izmisusi. Meitene, asarām acīs, apliecināja, ka neparko nevēlas doties atpakaļ uz mājām, bet Monika apgalvoja, ka viņas vecāki noteikti jau Hannu meklē.
Pēc sarunas ar meiteni, Monikai tapa skaidrs, ka bērns ir daudz inteliģentāks, nekā vairums viņas vienaudžu. Iespējams, tāpēc, ka Hanna savā īsajā mūžā ir piedzīvojusi tik daudz kā nepatīkama un izaicinoša. Lielākoties viņa uzņemas rūpes pati par sevi, viņa ir patstāvīga un gana drosmīga. Par to, kāpēc bija devusies jūrā, meitene klusēja un nebilda ne vārda, tomēr Monika saprata, ka tam ir saistība ar vecākiem.
Sieviete vēroja, kā pamazām pie apvāršņa parādās saule, solot jaunu dienu. Pēc vīra nāves, visas dienas šķita pārlieku vienādas un pat garlaicīgas, tomēr šobrīd, kopš vakarvakara, viņai šķiet, ka pasaule atkal ieguvusi jēgu un nokrāsu. Monika jūt, ka Hanna ir likteņa sūtīts uzdevums, tomēr nespēj saprast, kāds. Viņa nezina, kāda loma atvēlēta mazās meitenes dzīvē.
Monika atver plašāk vieglos aizkarus, ļaujot siltajiem stariem ielauzties nevainojamā istabā. Viss ieturēts baltos un maigi pelēkos toņos. Agrāk, kad Monika uzturējās sabiedrībā un strādāja par dizaineri, tika saņemtas daudz uzslavu par to, cik lieliska viņai ir gaumes izjūta. Sieviete pārklāj gultu ar gaiši pelēku deķi un piekārto vairākus, pufīgus dekoratīvos laškrāsas spilvenus. Tie lieliski atsvaidzina un papildina interjeru.
Tad viņa dodas uz virtuvi, lai pagatavotu Hannai kaut ko ēdamu. Nelaidīs taču bērnu prom ar tukšu vēderu. Ienākusi telpā, Monika mazliet apjūk, jo nezina, ko tāda vecuma bērni labprāt ēstu brokastīs. Kad viņai bija pieci gadi, mamma allaž svētdienās cepa pufīgas pankūkas, ko pārklāja ar biezu džema kārtu. Protams! Pankūkas, jo tās taču garšo visiem bērniem!
Gatavajot mīklu, viņa atkal un atkal iedomājās par mazo dvēselīti, kas guļ augšstāvā un tik perfekti iederas šajā mājā, it kā būtu pašas bērns. Doma bija biedējoša, bet patīkama vienlaikus, un Monika nespēja saprast, ko tieši jūt.
Hanna pamodās no savādā klusuma, kas valdīja visapkārt. Tik nepierasts un patīkams tas ir. Meitene kārtīgi izstaipījās, bet tad vēlreiz ziņkārīgi pārlaida acis pāri visai telpai. Lai gan te nebija nekā īpaša, pie kā piesiet acis, par omulīguma trūkumu nevarēja sūdzēties. Viņa ciešāk uzvilka segu virs deguna un ieelpoja jauko puķu smaržu.
Monika tik labi pret viņu izturējās, ka meitenei uznāca pēkšņa vēlme samīļot veco kundzi. Ilgāk neprātodama, viņa metās ārā pa durvīm, pēc tam lejā pa kāpnēm un taisni virtuvē iekšā, no kuras plūda kārdinošs aromāts.
Hanna metās pie sievietes, kas uzvilkusi gaiši zilu priekšautu, kaut ko darīja pie plīts. Viņa apvija savas mazās roķeles apkārt Monikai un cieši pieglauda galvu viņas vēderam. Kad Hanna juta sievietes rokas ap savu augumu, viņai izlauzās patiess smaids. Šajā brīdī meitene uzzināja, kāda ir tā noslēpumainā sajūta, kad tu jūties kādam vajadzīgs.
-Kas tad tas? - Monika vaicāja mīļā, gandrīz vai mātišķā, balsī.
-Tāpat vien. Par to, ka esi tik laba. - Hanna atbildēja.
Tad Monika lika meitenei apsēsties pie galda, bet pati tikmēr pievērsās pankūkai, kura jau bija sākusi brūnēt. Viņa valdīja asaras, tomēr vienai izdevās izlauzties un noritēt līdz pat lūpu kaktiņam. Neviens bērns nekad agrāk tā nebija rīkojies. Šis žests no mazās Hannas puses bija tik negaidīts, bet sirdi sildošs.
Pēc tam abas pabrokastoja. Hanna pastāstīja, cik labi gulējusi, un ka redzējusi sapni par Moniku. Tajā viņa esot līdzinājusies gluži vai eņģelim. Monika gan atzina, ka nav spējusi aizmigt visu nakti, jo esot bijusi pārlieku satraukta, apzinoties, ka augšstāvā guļ mazā viešņa.
-Ko mēs šodien darīsim? Varbūt aiziesim līdz jūrai? - Hanna vaicāja, iekozdamās gardajā pankūkā ar kraukšķīgajām maliņām.
Monika mazliet nokrekšķinājās un iemalkoja tēju, lai iegūtu laiku un vēlreiz visu apdomātu.
-Hanna, tev jādodas pie saviem vecākiem. Viņi noteikti ir uztraukušies par tavu pazušanu. - Sieviete saka, lūkodamās uz mazo meiteni. Viņas pleci nošļūk zemāk un lūpu kaktiņi sāk raustīties, it kā bērns tūdaļ izplūdīs asarās.
-Viņi pat neraudātu, ja es būtu nomirusi! - Meitēns izsper un tad sabīstās pati no saviem vārdiem.
Monikai bija taisnība.
-Tu noteikti pārspīlē. Hanna, tu nevari pie manis dzīvot. Ieradīsies tante un tāpat tevi aizvedīs prom, sliktākajā gadījumā uz bērnu namu. To taču tu negribētu? - Monika jautā. Hanna uzreiz papurina galvu.
-Laikam jau tev taisnība. Vai pavadīsi mani līdz... mājām? - Hanna pēc laiciņa, šķiet, samierinājusies ar gaidāmo likteni, tomēr vārdu "mājas" meitene izrunā ar zināmu rūgtumu balsī.
-Protams. Iedošu līdzi pankūkas. - Monika pasmaida un pieceļas, lai novāktu galdu un sapakotu ēdienu.
Pēc aptuveni stundas, abas sēž autobusā, lai dotos uz Hannas mājām.
Skaisto dienu ir nomainījis lietus, un meitene sēž, vērodama, kā sīkās lāses ātri rit pāri lielajam autobusa stiklam. Viņa iztēlojas, ka lāses savā starpā sacenšas, kura ātrāk nonāks līdz lejai. Iedomājoties par vecākiem, viņa sāk nevaldāmi drebēt, tāpēc pieglaužas ciešāk Monikai. Hanna prāto, kāpēc viņa nevēlējās, lai meitene paliek pie viņas? Vai arī viņai Hanna tik ļoti nepatīk?
-Es dzīvoju pirmajā stāvā. - Saka Hanna, kad abas stāv daudzdzīvokļu mājas priekšā. Vecie ķieģeļi ir apzīmēti ar neglītiem grafiti.
Monika ievēro, ka vietā, kur atrodas Hannas dzīvokļa logi, aizkari ir netīri un iedzeltējuši. Nonākot pie durvīm, tās ir aizslēgtas, un Hanna priecīgi iesaucas, ka varēšot tomēr doties līdzi Monikai, bet kundze uzstāj, ka jāmēģina vēlreiz, jo iekšā ir dzirdams kāds troksnis.
Pēc brīža tiešām durvis atveras un tajās parādās sieviete ap gadiem 30, izpūrušiem matiem, uzpampušām lūpām un pārsistu vaigu. No dzīvokļa nāk alkohola dvaka, kas liek aizrauties elpai.
-Ak, tad beidzot pārvilkies gan. - Viņa uzrunā savu meitu, - Un kas tu tāda par veceni? - Monika dabū savu tiesu.
-Mammu, tā ir Monika. Viņa man palīdzēja nokļūt mājās. - Hanna saka, bet mātei tas itin nemaz neinteresē.
-Atkal tu vazājies apkārt?! Ko es tev teicu? Par maz pēriena dabūji? - Sieviete asi satver Hannas roku un ievelk iekšā.
-Jūs nedrīkstat tā izturēties pret savu bērnu. - Monika norāda, nejuzdama nedz bailes, nedz respektu pret to sievieti.
Hannas māte lēnām pagriežas pret Moniku. Skatienā jaušamas dusmas, naids un . . . riebums?
-Vecā kaza, tā nav tava nolādētā daļa. Vācies, no kurienes esi atnākusi! - Viņa uzbrēc un rupji vēlas aizcirst durvis, bet Monika paspēj ielikt šķirbā savu kāju.
Viņai būtu jāizliekas, ka tā nav viņas daļa, kas notiek ar šo bērnu, jo Hanna pavisam noteikti nav vienīgā, kam jāaug tādā ģimenē. Monika pat vēlētos cerēt, lai viņai būtu vienalga, bet tā nav. Viņa nespēj Hannu atstāt pie šiem mežoņiem un varmākām.
-Hanna, nāc! - Viņa apņēmības pilna saka un bērns uzreiz izraujas no mātes tvēriena.
-Ko tu teici?! - Sieviete nikni pavēršas pret Moniku.
-Viņa nāks man līdzi. Jūs nespējat novērtēt Hannu. - Monika saka.
-Tu gribi iet viņai līdzi? - Māte neticīgi jautā savai meitai.
-Jā. Es gribu. Monika ir laba. Daudz labāka par tevi. - Viņa drosmīgi saka.
-Tad vācies un nekad nerādies manās acīs, sasodītais skuķi! - Hannas māte nokliedzas un aizcērt durvis.
Monika zina, ka šī noteikti ir pareizā izvēle brīdī, kad Hanna līksmi sāk lēkāt viņai apkārt.
