Murgaini ''auskari'', no kuriem neko neatceros. 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-8/754466
9.nodaļa
-Tu esi tāds idiots!- iebļaujos, saķerot degunu, no kura aumaļām līst asinis. Tās noklāj visu manu plaukstu, bet noņemt es to nevaru. Fredijs pastiepj man pretī savu plaukstu, taču to es atvairu un pieceļos kājās pati saviem spēkiem.
-Piedod,- Fredijs atvainojas un viegli uzliek roku man uz muguras. -Nāc,- viņš nosaka un ved mani pie sava motocikla. Es strauji apstājos.
-Ja tu domā, ka ar tevi kaut kur došos, tad tu tik tiešām esi saspiedis galvu,- nikni noburkšķu. Noņemu plaukstu no deguna, taču, jūtot, ka asinis turpina plūst, pielieku to atpakaļ. Deguns tiešām sāp, un tas novērš domas no visa cita, par ko iepriekš domāju. Paglūnu uz Frediju, liekot viņam savu roku novākt. Manī rodas vēlme tam Fazānam ļoti stipri iebelzt, lai arī viņš justu to, ko tagad jūtu es. Bet es atturos. Nevēlos viņam vairs pat būt tuvumā, nevēlos viņam pieskarties, kaut sitot.
-Kā tad tu domā tikt uz slimnīcu? Vai mājām?- viņš jautā un paceļ vienu uzaci. Samiedzu acis un klusi norūcos. Kā viens stulbs cilvēks spēj tik ļoti mani nokaitināt?!
-Es jau nu izdomāšu, katrā gadījumā, tu manos plānos neesi un nekad nebūsi iesaistīts,- noburkšķu un nedaudz paspiežu degunu. Esmu visai pārliecināta, ka tas ir lauzts, bet to es nemaz nevēlos pieņemt kā patiesību. Taču, ja tas ir lauzts, tad Fredijam jāsaprot, ka ar viņu būs cauri.
**
Es appētu katru dzeltenīgo, gandrīz nemanāmo pleķi baltajos griestos. Tas šobrīd šķiet ļoti interesanti. Nedomāt par neko un skatīties plikajos griestos, kuros normāls cilvēks neko interesantu nesaskatītu. Un es, protams, neesmu normāla.
Klusi nopūšos un pieceļos no gultas. Es negribu te pavadīt atlikušo dienu vienkārši skatoties griestos, tā ir laika izšķiešana. Es varu darīt, ko daudz labāku, kaut ko, kas man neliksies kā velta laika tērēšana. Tikai no sākuma jāizdoma, kas tas ir, kas man neliksies velta laika tērēšana.
Paķeru telefonu no plaukstiņa, kas stāv pie gultas, un savā kontaksu sarakstā atrodu īsto cilvēka vārdu. Bez liekas domāšanas, es uzspiežu 'zvanīt' un pielieku telefonu pie auss, ieklausoties katrā pīkstienā un gaidot, kad beidzot klausuli pacels.
-Aksels klausās,- jautra un skaļa balss iesaucas otrā klausules galā, liekot man telefonu noņemt no auss. Saviebju seju un papurinu galvu.
-Ko tik laimīgs?- jautāju, kad pielieku telefonu atpakaļ pie auss, cerot, ka Aksels atkal nesāks bļaut. Auss jau ir pietiekami cietusi no puiša bļaušanas.
-Vienmēr esmu laimīgs, kad runāju ar tevi, susuriņ,- Aksels atbild normālā skaļumā. Atviegloti nopūšos, laikam dzirdi šodien nezaudēšu. Cerams.
-Labi, lai tā būtu,- nomurminu un pieeju pie spoguļa, nopētot savu degunu, kas joprojām sāp, bet vismaz ne tik ļoti kā vakar. -Šodien ir kādas sacīkstes?- beidzot ķeros pie lietas. Tikai tādēļ jau zvanīju. Nebija ieplānots čatot ar to mērgli, man tikai bija nepieciešama informācija un, diemžēl, Aksels ir vienīgais, no kura tādu varu saņemt.
-Ir. Pēc trim stundām sāksies. Parastajā norites vietā. Gribi zināt, kas ir pieteicies līdz šim?- Aksels jautā, pēkšņi kļuvis nopietns. Par šādām lietām ar viņu vēl var normāli parunāt, bet par ko citu runāt ir tiešām neērti. Aksels ir tāds puisis, kas darīs visu, lai ievilktu meiteni gultā, runā par jebko citu kā sacīkstēm, un viņš pateiks daudz liekus komentus.
-Nu?- gari novelku. Noņemu no deguna lielo plāksteri un nometu to uz galdiņa. Tad nopētu pašu degunu, kas ir kļuvis tāds zilgansarkans. Sakožu zobus, iedomādamās par Frediju un to, ko ar viņu kādreiz izdarīšu. Es varētu viņu ievilināt mežā un tur viņu izkastrēt. Vai speciāli aizvest pie kāda veterinārārsta, lai to izdara. Viņš taču ir dzīvnieks. Vai ne?
Domas iztraucē Aksela balss, kas sauc manu vārdu otrā pusē. Puisis izklausās aizkaitināts.
-Ko tu teici?- beidzot ierunājos. Aksels npūšas, kaut ko nomurmina un tad es sadzirdu viņam aizmugurē klaviatūru tikšķus. Taču puisis neko nesaka, un es nezinu, ko domāt par to. Aksels nekad neklusē. Viņš ir skaļš, uzmācīgs, sabiedrisks, kaut vai nikns viņš nekad neklusē. Un šis klusums man ir nesaprotams.
-Es tev prasīju, vai tevi pierakstīt klāt,- Aksels beidzot izdveš atbildi. Puisis tad atkal apklust, gaidot no manis atbildi.
-Nē. Nekādā gadījumā,- asi atcērtu un pieliecos nedaudz tuvāk spogulim, lai varētu appētīt savu degunu, bet ātri atvirzos atpakaļ no tā. -Es aizbraukšu pie tevis, tāpēc nemaz nepievieno mani sarakstam, vai tev skaidrs, Aksel?- cenšoties izklausīties kaut nedaudz draudīgi viņam, es norūcu telefonā. Pārāk bieži viņš mani ir nepaklausījis, ka tagad viņam neuzticos tik ļoti kā agrāk.
-Jā, jā, susuriņ, neuztraucies, es tevi nepievienošu,- Aksels atbild, taču aizmugurē skanošās klaviatūras klikšķu skaņas mani it nemaz nepārliecina. Klusi nopūšos un šoreiz izlemju paklusēt, lai tikai varētu tur ātrāk nokļūt un izdzēst sevi no saraksta.
-Labi,- caur sakostiem zobiem nosaku un, neļaujot Akselam pat atvadīties, es nometu klausuli un iemetu telefonu gultā. Tad atkal ieskatos spogulī. Zilgansarkanā krāsa lieliski izceļas uz manas bālās sejas. Skatoties uz to, man prātā ienāk daudz un dažādas idejas par to, ko es varētu izdarīt Fredijam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-10/753702
