Paldies par plusiņiem! 
Priecātos par kādu komentāru! :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-5/753409
6. Nodaļa
-Nē,- jau simto reizi nosaku un paceļu galvu pret Greisenu, veltīdama viņam indīgu skatienu. Manas iekšas niknumā vārās. Tikai viņš. Tikai viņš spēj mani tik ļoti nokaitināt, ka esmu gatava nogalināt vai kaut tikai sāpināt visus, kas man ir tuvumā, īpaši viņu. -Greisen, pazūdi,- norūcu un paceļu roku, norādīdama uz durvīm. Taču, kad paskatos uz puisi, viņš tikai smaida un lēni ēd savu šokolādes saldējumu. Tā kā savu esmu jau piebeigusi, varu tikai truli sēdēt un vērot, kā savu trauciņu nobeidz arī Fredijs.
-Man likās, ka gribi atpakaļ savas atslēgas, ne to, lai aizeju,- Fredijs nosaka un pasmīn. Nu labi, to es tiešām gribu.
-Atdod, lai es varu pazust,- saku un pastiepju roku uz priekšu. Plaukstu atveru, lai tajās saņemtu sava mazulīša atslēgas, bet to vietā sajūtu Fredija siltos pirkstus, kuri apņem manu plaukstu un roku nolaiž uz galda. Manas acis ieplešas un es savu roku izrauju no viņa pirkstiem. Es samiedzu acis un pieceļos kājās. -Nekad vairs, saprati? Nekad vairs nepieskaries man, sīkā frikadele,- draudu un uzlieku rokas uz galda. -Atdod manas atslēgas,- pavēlu. Fredijs noraidoši pakrata galvu un pieceļas kājās. Paņemu savu ķiveri un puisim sekoju ārā no kafejnīcas, kurā esmu ar viņu pavadījusi jau stundu, tikai tāpēc, ka tas idiots atņēma manas atslēgas. Neprasiet, kā viņš to dabūja gatavu. Tas ir garš un stulbs stāsts.
-Seko man, princesīt,- Fredijs saka un piemiedz man ar aci. Es cieši sev klāt piespiežu savu ķiveri, lai atturētos no vēlmes puisi nožņaugt, un izeju no mazās kafejnīcas. Es lēni velkos nopakaļ Fredijam. Sakožu zobus un naidā samiedzu acis, skatoties uz Fredija muguru. -Kristen, kas tev ar acīm?- Greisens izsmejoši vaicā.
-Nekas,- norūcu un apstājos blakus Fredija motociklam. -Vai tagad tu atdosi man manas atslēgas?- jautāju, uzmanīgi vērojot Frediju. Puisis noraidoši pakrata galvu un savā ādas jakas kabatā iebāž mana mazulīša atslēgas. Es klusi iepīkstos un naidīgi ieskatos Fredijam acīs. Es pieliecos tuvāk viņa sejai līdz mūsu deguni gandrīz saskaras, bet atstāju pāris centimetru atstarpi. Es savelku plaukstas dūrēs. Nagi sāpīgi duras ādā, bet to es ignorēju, zinādama, ka tas nav svarīgākais šobrīd. -Klausies, frikadele, ja tu man neatdosi manas atslēgas, es zvēru, es tavu dzīvi izpostīšu, vai tev skaidrs?- naidpilnā balsī norūcu, nekad nenovērsdamās no Fredija spīdīgajām acīm.
Puisis par atbildi tikai pasmejas par mani, pieliek vienu pirkstu man pie pieres un manu seju aizstumj tālāk no viņa. Tas tikai liek manai galvai iesāpēties un acīm naidā iegailēties. Es atkāpjos no viņa, aizeju pie sava motocikla, uzlieku galvā ķiveri un apsēžos uz sava mazulīša. Tikšu prom arī bez atslēgām, ja tas būs nepieciešams.
Pirms paspēju ko izdarīt, kaut kas trāpa man pa galvu, un mana seja strauji pagriežas pret Frediju. Viņš man uzsmaida un norāda uz zemi man pie kājām. Nolaižu skatienu un pamanu man pie kājas mētājamies manas atslēgas. Pieliecos un uzmanīgi tās paņemu no zemes. Tad atkal paskatos uz Frediju.
-Seko man, princesīt,- Fredijs nosaka, uzpūš gaisa skūpstu uz manu pusi un aiztraucas prom. Tikai tādēļ, ka viņš atdeva man atslēgas, es netaisos doties ar viņu uz nezinu kurieni.
Pasmīnu, pavirpinu pirkstos atslēgas un iedarbinu savu motociklu.Tad, pat neveltot Fredijam īsu skatienu, es aiztraucos pretējā virzienā.
**
Nedaudz nogurusi un diezgan nosvīdusi, es pieeju pie bāra, lai atpūstos no trakās dejošanas un lai dabūtu kādu dzērienu no bārmeņa. Es apsēžos uz kāda brīva krēsla un atstutēju elkoņus pret leti. Bārmenis apkalpo kādu vīrieti, bet tad ierauga mani un pasmaida, paceļot vienu pirkstu, tā parādot, lai pagaidu. Viegli pamāju ar galvu un pirkstos sāku virpināt melno matu šķipsnu. Tas ātri apnīk, tādēļ pagriežos pret deju placi, lai pavērotu cilvēkus, kuri ir ieradušies uz klubu, lai izklaidētos un, noteikti, lai piedzertos. No katra cilvēka var sajust alkohola un sviedru smaku, pat no diezgan paliela attāluma.
Uzmanību pievērš meitene koši sarkanā, iespīlētā, īsā kleitiņā un ar tikpat koši sarkanām lūpām. Aizvērtām acīm viņa kustās mūzikas ritmā, it nemaz nepievēršot uzmanību vīriešiem ap viņu. Visi kā viens viņu vēro, tā vien vēlēdamies pieskarties meitenes perfektajam augumam, taču kaut kas viņus attur. Papurinu galvu un ar rokām nobraucu gar savu melno kleitu. Tā nav tik iespīlēta kā meitenei uz deju plača, taču īsa gan tā ir, parādot pietiekami daudz, bet ne pārāk daudz. Tā noteikti izrāda manas slaidās, garās kājas, ar kurām tik tiešām lepojos.
Kad bārmenis piebiksta man pie pleca, es pagriežos un paņemu no viņa glāzīti ar kādu caurspīdīgu šķidrumu. Man nav ne jausmas, kas tas ir, jo to es neprasīju bārmenim, lai man ielej. Es pielieku glāzi pie lūpām un atgāžu galvu, ļaujot spēcīgajam šķidrumam ielīt mutē. Es sašķobu seju un nolieku glāzīti uz letes.
-Vēl,- nosaku bārmenim. Viņš pamāj ar galvu un ielej man vēl. No krūštura izvelku bāris banknotes un nometu tās uz letes. Tad saņemu pirkstos glāzīti, atkal pielieku to pie lūpām un atgāžu galvu. -Paldies,- pasakos bārmenim, nolieku glāzīti uz letes un uzsmaidu bārmenim, no viņa saņemdama plašu, žilbinošu smaidu. Es pieceļos kājās. Galva nedaudz sagriežas, bet tas lēni pazūd, un es droši speru soļus uz priekšu, arvien dziļāk lielajā dejotāju pūlī.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-7/753890
