Ielu sapņi (75)4

Man vajadzēja būt mirušai, taču es elpoju, un mani muskuļi aizvien funkcionēja.To es sapratu pēc tam, kad mana roka satvēra palagu un es jutu satīnu starp pirkstiem. Bailīgi atvēru acis un atklāju, ka esmu slimnīcas palātā, pievienota sistēmām. Nocēlu segu no kājām un pamanīju,ka man uz vēdera nebija rētu, kurām tur vajadzēja būt. Patiešām sabijusies es pierāvos sēdus un pieskāros galvai, kur nebija pat apsēja. Kā es varēju būt dzīva?Kāpēc es biju dzīva?Kas notika?

Es centos rast tam izskaidrojumu, bet tā vienkārši nebija. Lēni apgūlos gultā un centos nekrist panikā. Bet man vajadzēja atbildes. Un Tagad. Kāds atvēra durvis un es sarāvos.

-Labrīt,paciente,- ārsts sveicināja,- Beidzot esam nomodā?

-Kas notika?- man likās, ka spēšu to pateikt skaļi, bet mana balss izklausījās pēc aizsmakuša čuksta un es piešāvu roku pie kakla,- Kāpēc es esmu te?

-Jūs cietāt avārijā,- ārsts sacīja,- Un trīs mēnešus pavadījāt komā.-

-Ko lūdzu?!-

-Jūs tikāt pieslēgta sistēmai, mākslīgi barota..-

-Nē, ne jau tas,- es atteicu, un pacēlos mazliet augstāk,-Kāda avārija?

-Jūs notrieca mašīna, kad devāties uz universitāti,- ārsts paskaidroja,- Esmu pārliecināts, ka jūsu radinieki jums visu izskaidros, taču tagad man ir svarīgi zināt, kā jūs jūtaties.

-Normāli,- es nepārliecināti atteicu. Ārsts uzdeva vēl pāris jautājumus, uz kuriem sniedzu atbildes,taču man prātu jauca slims likteņa pavērsiens. Tas viss bija sapnis. Viss, ko es pieredzēju bija tik utopisks un neīsts ielu sapnis. Nekas no tā nebija īsts, nekas. Ne Edgars,nekas.. Kā lai es tagad dzīvoju ar šīm atmiņām, kas pat nekad nav eksistējušas?

-Labi,- ārsts domīgi piebilda,- Tad jau laikam drīz būsiet gatava doties mājās.

Ak, ja vien es zinātu,kur ir manas mājas TAGAD. Par atbildi es tikai pamāju un palīdu zem segas,ļaudama asarām vaļu. Es neatceros, kāda bija mana dzīve tagad, jo mans sapnis bija viss,kas man bija. Pagriezos uz sāniem un skatījos uz logu,aiz kura ausa jauna diena. Es centos domāt pozitīvi, par to, ka man ir jauna dzīve, kuru es varu sākt dzīvot, taču man allaž šī ilūzija nāks līdzi un plēsīs jaunas rētas. Es nekad nevarēšu būt pilnīgi laimīga, un šī atziņa lauza man ribas no iekšpuses.

______

Pa dienu ārsts ļāva man doties mājās, un es sporta somā atradu savas drēbes. Pēc māsiņu pierunāšanas,es piekritu,ka tikšu vesta invalīda ratiņos, lai pārliecinātos,ka mani muskuļi nav atrofējušies tiktāl,ka es varētu būt nespējīga. Es jutos stulbi, bet ļāvu viņām sevi pierunāt. Apsēdos ratiņos un sāku grūst ritentiņus uz priekšu,kad durvis atvērās un pa tām ienāca..

-Sveika, meitiņ,- Sjū Elena gādīgi pasmaidīja un es ierāvu pirkstus ratiņos no šoka. Man prātā zibēja ainas no notikušā, un es nespēju uz viņu palūkoties. Manās atmiņās viņa bija rēgs, bet reāli, viņa bija elpojošs cilvēks. Es nezināju, kā atbildēt.Bet es zināju vienu. Es redzēju visu, kas notiks.

-Nesauc mani tā,-es atteicu,- Es zinu,kas tu esi.

-Ko lūdzu?- Sjū Elena jautāja, un es viņai pabraucu garām,- Klēra, kas notiek?

-Mans vārds ir Agnese,- es atcirtu un braucu uz priekšu, turēdama somu sev klēpī. Izbraucu gaitenī, kur mani gaidīja Bleiks un tētis, bet es izlikos viņus nemanām,- Nepieskarieties man.- es pavēlēju un turpināju grūst ratiņus uz priekšu, aiz muguras dzirdēdama, ka Sjū Elena lūdz viņiem mani palaist. Tikko biju izbraukusi no slimnīcas, atstāju ratiņus krūmos un devos tālāk kājām. Man vienalga, cik tāls ceļš man ir priekšā, es zinu, kur man ir jābūt. Es devos uz šoseju, pamanīdama tās pašas ēkas, par kurām biju sapņojusi, un zināju, ka nebiju tālu no mērķa. Es stopēju mašīnas, bet neviena neapstājās, un tas man neļāva apstāties. Man bija dota iespēja visu labot. Šoreiz es kļūdas nepieļaušu. Vairs nē.

Kad nonācu pie viņu mājām, es biju pārgurusi.Es nezinu, cik kilometrus biju nogājusi, un soma bija man norīvējusi plecu, taču es turpināju iet.Man gar acīm miglojās, bet es sevi piespiedu doties turp. Es pamanīju Edvardu, kurš sēdēja laukā un pamanīja mani steberējam šurp un piesteidzās man klāt.

-Vai jums viss labi?- viņš jautāja mani uzķērdams. Pieķēros tēvam un sāku mežonīgi raudāt.es zināju,ka viņš mani nesaprot, bet man vajadzēja saņemties un sniegt viņam paskaidrojumus.- Vai jūs esat apmaldījusies?

-Tēt..-es šņukstēju un paskatījos uz viņa acīm, kuras biju mantojusi pati,- Es esmu tava meita, Agnese, kura tika nozagta.Es esmu mājās,- es cerēju, ka vismaz ar to nebūšu kļūdījusies, un lūdzos, kaut mani neviens neatgrūstu. Kaut viņi uzklausītu. Edvarda rokas apvijās man apkārt, un šķita,ka viņš ļaujas apskāvienam citādāk.

-Tas nevar būt,- viņš izdvesa un pacēla manu seju pret sevi,- Tu... kā.. ko...

-To ir grūti izskaidrot,- es krampjaini sacīju,- Es esmu mājās,tēti. Es esmu mājās.

-Tu esi mājās,- mans tēvs apstiprināja,- Manu meitiņ,- viņš mani sabučoja un es redzēju asaras viņa acīs. Nesaprotot,kas notiek, no mājas izsteidzās arī pārējie un es beidzot biju gatava sniegt visiem paskaidrojumus no jauna. Es satvēru tēva roku, uzlūkoju visus, kurus pazinu savā sapnī un sāku visu stāstīt, un redzēju, ka viņi ne tikai mani saklausa, bet arī dzird.

-Kas viņa ir?- pie pārējiem pievienojās Edgars,un es jutu, ka mana sirds noslīd vēdera dziļumā. Viņa acu skatiens saskārās ar manējo, un tas šķita svešs un tāls,- Kas tu esi?

-Es...- es sacīju un noliecu galvu. Man viņš ir jāizglābj,- Es esmu čips..