Ielu sapņi (61)21

-Kas par problēmām?- es satraukti jautāju. Edgars saņēma manu roku un skumji vērās tālumā,- Edgar, runā ar mani. Kas noticis?

-Ir atrasts trešais čips,- puisis atteica,- Un viņš ir miris.- Edgars skumji atteica.- Tas nozīmē lielas briesmas ikvienai bandai visā pasaulē,- Viņš sacīja un piecēlās kājās,- Sasodīts,- viņš iesita ar dūri pa sienu,- Visu laiku kaut kas notiek.

-Gan jau būs labi,- es viņam mierīgi atteicu,- Mums taču ir divi čipi.

-Jā, bet nav zināms ne tas, kurš bija trešais čips. Zināms ir tikai tas, ka tas čips nav pie mums. Es nezinu, kāda informācija tajā ir.- Edgars atkal apsēdās man blakus un es jutu nervozitāti no viņa,- Neviens nezina. Tikpat labi mūs visus var izķert viens un divi, tikai ja interpols par to uzzinās..- viņš saķēra galvu,- Es zinu tikai to, ka tev būs jābēg ar Evanu, visticamāk uz Kanādu vai Eiropu, vienalga, kaut kur prom..

-Runājot par to,- es ieteicos,- Linda man kaut ko uzdāvināja..

-Agnese, lūdzu, ne tagad,- viņš sacīja un izgāja no istabas. Nekavējoties viņam sekoju un apķēru viņu no mugurpuses,- Piedod, ka esmu tāds, vienkārši.. es esmu satraucies.

-Viss būs labi,- es viņu pagriezu pret sevi,- Mēs to čipu atradīsim. Labi?

-Labi,- viņš atspieda pieri pret manējo un aizvēra acis,- Man ir tik ļoti apnicis dzīvot un gaidīt kaut kādas muļķības sūda čipu dēļ. Dažreiz man tiešām gribētos, kaut man nebūtu jāiepin tevi un manu dēlu tajā visā.. tu pati teici, ka negribi, bet tā vienkārši sanāca..

-Paklau, Pārker,- es centos runāt nopietni,- Es taču solījos kļūt par tavu sievu, vai ne?- es jautāju un viņš pamāja,- Kopā priekos un bēdās.. tā taču skan laulību solījums, vai ne?

-Es vienkāršī...- viņš grasījās ko teikt, bet es viņu strauji noskūpstīju un ievilku istabā, sākdama viņu izģērbt. Es nezināju citu veidu, kā viņam novērst domas, un man gribējās viņu just sev fiziski tuvu.- Prātīgi, brūce,- viņš ievaidējās, kad es nejauši pieskāros viņa gurnam.

-Piedod, piedod,- es atvainojos. Viņš papurināja galvu un novilka man džemperi, pievikdams manu puskailo ķermeni pie savējā,- Vai tu mīlēsies ar mani?- es cerīgi jautāju. No viņa skatiena jau sapratu atbildi un ļāvos tam, ka mani mīl. Un par tā nebija nekā labāka.

***

Es pamodos viena un jutos dīvaini. Izkāpu no gultas, uzvilku melnu kreklu, šortus un kedas, sapinu matus nekārtīgā bizē un apsēdos gultā, domādama par to, kāpēc Edgars tik ļoti vakar bija satraucies. Beigās nolēmu, ka nesēdēšu rokas klēpī salikusi un došos paēst vakariņas. Uzliku plaukstu uz vēdera un sajutu siltumu ap sirdi.

-Tavs tētis ir vislabākais, mīļumiņ,- es sacīju,- Tikai dažreiz viņa nervozitāte ir kā suņa nagla pakaļā.- es nomurkšķēju un izgāju no istabas. Nokāpu pa trepēm, kur bija dzirdama pamatīga jautrība, un neizpratnē vēros apkārt. Virtuvē viss smirdēja pēc alkohola un uz letes bija pilns ar pudelēm. Visi smējās skaļā balsī un es  mulsi vēros apkārt, cenzdamās saprast, kas noticis.

-Kas te notiek?- es vaicāju, un neviens man nepievērsa uzmanību, Edgara arī te nebija un es kļuvu dusmīga,- Kur ir Edgars?

-Māsa,māsa, necepies,- Džošua piedzēries nomurmināja un knapi turejās kājās,- Edgars aizbrauca atvest mums vēl ko dzert.. vajag tak galvu izmazgāt..

-Jūs esat pretīgi,- es norūcu un devos pasēdēt ārā uz sliekšņa. Mana mašīna stāvēja vietā un es jutos pa pusei priecīga, ka viņš nebija izmantojis manu dāvanu. Taču es biju neiedomājami dusmīga par to, ka viņš bija dzērumā pie stūres.- Ak, mīļumiņ..- es atkal runājos ar sevi, un jutos kā muļķe,- Dzīve ar tavu tēti nekad nebūs garlaicīga, vai ne? Žēl, ka tu mani nedzirdi.. būtu vismaz kāds ar ko parunāt,- es noglāstīju vēderu. Bija diezgan vēss un man gribējās, kaut man būtu jaka, bet man bija pārāk liela nepatika pret iešanu iekšā.

Beidzot pamanīju Edgara mašīnu un piecēlos kājās, sakrustodama rokas uz krūtīm. Viņš pat mašīnu nebija spējīgs nolikt taisni, un es saniknojos vēl trakāk. Pagājos viņam pretim, valdīdama dusmas, kas manī sāka vārīties. Viņš izņēma maisus no mašīnas un nolika tos zemē, un paskatījās uz mani ar stiklainām acīm.

-Tu esi piedzēries,- es konstatēju un neļāvu viņam mani apskaut,- Tu nedrīksti dzert. Tu esi ievainots.

-Ir iemesls,- viņš nošļupstēja, līgodamies uz vietas,- Bens atrada čipu un mēs svinam... kāpēc tu dusmojies?

-Jo tu esi galīgi piedzēries un vēl aiztriecies uz veikalu tādā paskatā,-

-Nu un? Tu man pavēlēsi?- viņš izaicināja. Es zināju, ka viņa vietā runāja alkohols, bet tas mani pamatīgi aizkaitināja un es iecirtu viņam pliķi.

-Neuzdrošinies ar mani tā runāt, saprati?- es uzkliedzu,- Tu nedrīksti tā darīt. Tu sevi apdraudi.

-Es par sevi neraizējos,- viņš atteica niknā balsī,- Un tu arī nē..

-Kā tu vari tā teikt?- es viņam uzkliedzu pretī,- Kas tev ir licis tā domāt?

-Tu tikai žļangā par tu Aidenu, aizmirsti viņu, es viņu novācu..- viņš murmināja. Es iesitu viņam vēlreiz,- Kas tev ir? ko tu man sit?

-Tev nav tiesību man pārmest kaut ko,- es sacīju ar asarām acīs,- Un tev nav nekādu sūda tiesību runāt ar mani tādā tonī,-  es sāku raudāt,- Tu man nodarīji pāri. Un pamatīgi..

-Un ko tad tu darīsi? Kur tu iesi? Tev nav kur iet, un tu esi mana.. mana mazā..- tā kā pretojos, tas viņu sadusmoja,  un viņš man iesita ar plaukstu pa seju, ne pārāk sāpīgi, tomēr tas bija apkaunojoši. Uzmetu viņam mulsu skatienu un nespēju nedomāt par sāpēm vaigā. Viņš man tikko iesita. Pats aptvēris, ko dara, Edgars gribēja atvainoties, bet es muku prom no viņa.

-Nepieskaries man,- es uzšņācu,- Ne soli tuvāk. Saprati?

-Kas tev ir?-

-Liec mani mierā.- es  norūcu un devos uz mājām. Viņa attieksme mani nokaitināja tiktāl, ka es vēlējos šovakar būt savā dzīvoklī Čikāgā. Uzskrēju augšup pa kāpnēm, atvēru durvis, atradu somu un saliku tajā drēbes un kosmētiku,  jo nezināju, cik ilgi es vēlēšos būt prom no tā visa. Klusi iegāju Evana istabā un sakārtoju arī mazā drēbītes, jo netaisījos viņu te pamest. Izņēmu puisīti no gultiņas, un mazais sāka raudāt, izrauts no miega. Paijāju viņam muguriņu un mierināju, kamēr apģērbu bērnu un ieliku viņu sēdeklītī. Paņēmusi visas mantas, es nogāju lejā un izgāju pa durvīm, steigdamās uz savu mašīnu. man riebās mukt prom, bet tas, ka Edgars bija piedzēries ,un ar mani tā runāja man nebija pieņemams. Piesprādzēju Evana krēsliņu mašīnā, saliku mantas un atgriezos pēc jakas, kad Edgars mani aizturēja.

-Kurp tu dosies?- viņš izbīlī vaicāja,- Kas notiek? Tu mani pamet?

-Nē, es vēlos būt drošībā, kamēr tu izguli dzērumu,- es atcirtu,- Laid mani..

-Kur tu dosies? Ir vēls. Un kāpēc Evans?

-Laid mani vaļā, vai es tiešām tevi pametīšu,- es draudēju,- Tāpēc,  ka tu pret mani izturies kā nezinu kas, ne jau es piedzēros. Bet tu man saki tādas lietas...

-Piedod, es vienkārši..°

-ZINI CIK REIŽU ESMU DZIRDĒJUSI TAVU ATVAINOŠANOS? REIZ PIETIEK,- es uzkliedzu,- Ir robežas un tu vienu no tām smagi pārkāpi. Tu pacēli roku pret mani.

-Tu man pretojies,-

-Tad arī turpināšu pretoties.- es atteicu un novilku gredzenu, ko iegrūdu viņam rokās,- Uz redzēšanos,- es atcirtu un iekāpu mašīnā.  Asarām ritot, es izbraucu no mājas pagalma un braucu uz Čikāgu, saprazdama, ka tās tiešām ir beigas. Palūkojos spogulī un pamanīju zilumu uz vaiga,  kas nupat bija sācis veidoties. Šoreiz tiešam viss. Es nosolījos. Tā būs labāk mums visiem trijiem,- es palūkojos uz Evanu, kurš mierīgi gulēja un fokusējos uz ceļu.  Apstājos ielas malā un izkāpu no mašīnas, lai pārbaudītu, vai ko neesmu pazaudējusi. Izņēmu meklēto no džinsu kabatas un nosmīnēju.

-Dažreiz viltība nenāk par ļaunu,- es sacīju un ieliku mazo lietiņu atpakaļ kabatā. Redzēsim, cik labi viņš meklē pazudušas lietas.