Ielu sapņi (49)6

-Starp citu,- Leila ieminējās, sēžot Eliotam klēpī,- Mēs drīz dosimies uz otrām mājām.

-Otrām mājām?- es apvaicājos un uzmetu skatienu Edgaram, kurš mums pievienojās, turot mazo Evanu rokās,- Tu man neteici, ka ir otras mājas.

-Tās ir Eliota mājas,- Edgars paskaidroja, šūdinādams mazo uz rokas,- Nu, vairāk tā kā viņa, jo tā bija dzimšanas diena. Šad un tad mēs aizbraucam uz turieni atpūsties.- Mans mīļais apsēdās mums blakus. Evans vicinājās ar rociņām un kaut ko runājās mazuļa valodiņā. Nespēdama apvaldīt smaidu, es paņēmu puisēnu no Edgara.- Tu būsi apburoša māte mūsu bērniem,- Edgars sajūsmināti noteica un noskūpstīja man vaigu. Tas bija sitiens zem jostasvietas, tomēr es piespiedu sevi pasmaidīt.

-Un kā tur ir?- es apvaicājos, bučodama mazajam pakausi,- Vai tur ir tikpat liela māja kā te?

-Milzīga,- Eliots lepni atteica,- Tur ir mūsu ballīšu vieta. Tur ir jahtas un baseins. Īsts sapnis.

-Nemaz nesaprotu, kāpēc tu esi te,- Edgars tēloti noburkšķēja un sāka pa jokam kauties ar brāli.- Tu esi trīs minūtes jaunāks, bet slābans, it kā būtu trīs gadus jaunāks,- Edgars kaitināja brāli un metās skriet. Eliots skrēja viņam pakaļ un mēs ar Leilu un Evanu palikām divatā, kur pa logu redzējām, kā abi brāļi ņemas savā starpā kā mazi bērni.

-Tu tiešām viņu mīli,- Leila mierīgā balsī atteica. Mulsi uzlūkoju viņu.- Tas skatiens.. ar tādu pašu Edgars skatās uz tevi. Un tas, kā tu skaties uz viņa puiku, kas nav tavs dēls.. tas ir skaisti. Es centīšos būt jaukāka pret tevi.

-Paldies,- es mazliet pasmaidīju,- Kā tas nākas, ka es izplānoju pati savas kāzas?

-Man nevajadzētu tev to stāstīt,- Leila sāka šaubīties,- Bet nu vienalga, vairs jau tas nav noslēpums. Tā bija Džošua ideja, un viņš to Edgaram pateica tikai pēc tam, kad tu jau biji projektu izstrādājusi. Viņš pat nolīga divus cilvēkus, kas uzdotos par pāri ar tiem vārdiem. Džo izlēma, ka tu vēlēsies saglabāt veco identitāti, un lai nebūtu pārāk uzkrītoši, nosauca tevi par Nikolu. Tas arī viss.- Leila pastāstīja.- Laikam jāsāk taisīties.  Man noderētu meiteņu sabiedrība.

-Vai tad Linda ar tevi nedodas izbraukumos?- es apjautājos. Leila uzmeta man skatienu, it kā teiktu, “kas tu stulba?”, un devās uz savu un Eliota istabu. Kamēr viņa taisījās, pabaroju Evanu un viņu pārģērbu. Gaitenī satiku abus brāļus, kuri bija izmirkuši līdz kaulam.

-Ko jūs darījāt?- es šokēti jautāju. Abi divi viltīgi sasmaidījās un apķēra mani ar visu slapjumu, samērcējot gan mani, gan Evanu, un smējās kā ķerti,- Muļķi, tagad esmu slapja...- es žēlojos. Edgars paņēma dēliņu no manis un kvēli mani noskūpstīja, liekot aizmirst par to, ka esmu slapja. Man vajadzēja pārģērbties, bet nelaikā viņš nojauca man domu pavedienu.- Piedod, mīļā, nevarēju atturēties.

-TU KRETĪN.- Leila iespiedzās un no istabas kā zibens izšāvās smejošs Eliots, apmēram trīs sekundes pēc kura gaitenī ienāca Leila, būdama slapjāka nekā es.- Jūs dažreiz uzvedaties kā zīdaiņi. Agnese, taisies. Mēs braucam iepirkties kāzām.

-Labi,- es piekritu un devos uz istabu, nespēdama beigt smaidīt. Izvēlējos vilkt baltu kleitiņu, kas bija gana pievilcīga un eleganta parastam izbraucienam, sasēju matus astē, uzliku saulesbrilles, uzvilku laiviņas un devos lejā, kur Leila žāvēja matus, būdama ģērbusies džinsu šortos un strapless topiņā. Puiši sēdēja virtuvē un par kaut ko aizrautīgi runājās. Edgars mani pamanīja, iedeva brālim dēlu, un panācās man tuvāk.- Nu kā?

-Tu izskaties šķīsta un ļoti jauna,- viņš mīlīgi smaidot sacīja,- Un man ļoti, ļoti patīk,- viņš noglāstīja man vaigu un maigi noskūpstīja. Uz mirkli aizmirsu par pasauli, kad Leila mani aizrāva prom no mīļotā.

-Pataupiet kaut ko vēlākam,-  Leila nomurmināja un devās uz mašīnu. apsēdos viņai blakus un ieslēdzu mūziku,- Draudzenes?- viņa vaicāja un pastiepa roku uz priekšu. Saspiedu viņas roku piekrišanā un pamāju.- Draudzenes,- es atbildēju.

-Khem, man ir viens nelietīgs ieradums,- Meitene pasmējās,- Man patīk skaļi dziedāt līdzi.

-Nekas, man arī,- es piebildu,- Kas tev ir par dziesmām?

-Šī ir mana mīļākā,- Leila sacīja, un mēs abas sākām dziedāt tik skaļi, ka kļuva kauns, bet nebija svarīgi, jo bija jautri.

****

Mājās pie stūres braucu es, jo abas bijām pārgurušas un jau bija tumšs. Mēs bijām iegādājušās vairumu nepieciešamo lietu, bet atstājām arī kaut ko vēlākam. Man arī gribējās ēst un Leila pat aizmiga uz blakussēdētāja krēsla. Iegriezos mājas pagriezienā un uzbukņīju Leilu. Meitene knapi noreaģēja un es izkāpu no mašīnas viena. Eliots man uzmeta vienu no tiem “ Es tikšu galā” skatieniem, un devās uz mašīnu, lai dabūtu Leilu mājās. Iegājusi mājās, es pamanīju Benu un Lindu, kuri spēlējās ar Evanu, bet Edgaru nekur nemanīju.

-Kur ir mans līgavainis?- es jautāju, un abu acu pāri pievērsās man.- Kur viņš ir?

-Darbā,- Bens atteica,- Sanāca šādas tādas problēmas un..

-Kur viņš ir?- es nikni uzrūcu.- Viņš atkal atgriezās pie.. tā visa?

-Es tevi aizvedīšu,- Bens piedāvājās. Linda viņu apskāva, un es vēl uzvilku jaku pa virsu kleitai, un kājās uzvilku kedas. Iesēdāmies Bena volvo un izbraucām uz šosejas, kas bija absolūtā melnumā tīta.- Viņam piezvanīja steidzami. Neko daudz nesapratu, tikai to, ka beidzot viņš esot kaut ko panācis. Viņš izbrauca aptuveni piecas minūtes pirms tavas ierašanās.

-Es ceru, ka viņam viss ir labi..-

-Agnese, tev nav par ko stresot,- Bens mani mierināja,- Edgars ir labākais no labākajiem, lai nu kurš, bet viņš par sevi var pastāvēt.

-Viņš arī ir mirstīgais,- es noņurdēju,- Mani tracina tas, ka viņš vēl ar to nodarbojas..

-Nu tāds viņš ir. un tāda esi arī tu. Vai arī būsi,- Bens prātoja un nogriezās ar mašīnu uz meža ceļa. Puisis apstādināja mašīnu drošā attālumā un pasniedza man ieroci,- Vai tu esi šāvusi?

-Esmu,- es atbildēju un jau sniedzos ierocim pakaļ, bet Bens man to tik labprātīgi neatdeva.

-Tiešām? Kad?-

-Es nogalināju kādu.. tas bija pašaizstāvībai.  Bronksā.- Es sacīju un Bens ielika ieroci man rokās.- Paldies, ka uzticies man.

-Tu esi galvenā, kā lai neuzticos?-  Bens pasmīnēja.- Ejam.

-Ejam,- es piekritu un paslēpu ieroci jakā. Tas bija patīkami smags un lika man justies drošāk. Lapām un oļiem čabot zem kājām, mēs izgājām placī, kur es atpazinu vairākus cilvēkus no mūsu bara un sešus cilvēkus, kuri bija nosēdināti uz ceļiem.-  kas te notiek?

-Konfrontācija,- Bens klusi paskaidroja.- Uzvedies klusi.

-Bendžamin,- Edgars uzsauca un Bens nolamājās.- VED AGNESI ATPAKAĻ. TŪLĪT PAT.

-Viņa pati gribēja braukt,- Bendžamins iebilda.

-Edgar, kas te notiek,- es notājos viņam blakus,-  Kas ir šie cilvēki?

-Ej prom, Agnese. Nejaucies.- Edgars auksti sacīja.- Tev te nav jābūt.

-Ir gan,- es ietiepos.- Edgar, ko tu taisies darīt?

-Ben, aizved viņu prom, viņa traucē,- Edgars nošņāca. Bens jau satvēra mani aiz rokas, kad es izvilku pistoli un pavērsu to pret Benu,- Mīļā, ko tu dari?

-Es nekur neiešu,- es caur zobiem izgrūdu,- Nesperšu ne soli, kamēr neuzzināšu.

-Vai tik tā nav mana apburošā māsiņa,- es atpazinu Bleika balsi,- Drāzties ar slepkavu tev patīk vai ne? Kad būs kāzas?- viņš vārdus teica indīgā tonī. Divreiz nedomājot es pavērsu ieroci pret viņu un raidīju divus šāvienus vietā, kur bija Bleika sirds. Viņš sekundi stāvēja taisni, divreiz samirkšķināja acis un nokrita ceļos. Nespēdama apstāties, es piegāju viņam tuvāk. Un pieliku ieroča stobru viņam pret galvu. Viņš vēl bija dzīvs, tātad kaut kas viņu pasargāja... Bruņuveste?

Tas bija tik savādi. Reiz es šo cilvēku mīlēju, bet,  atklājot patiesību, viss mainījās. Es gribēju. Es gribēju būt tā, kas pieliktu viņa dzīvei galu. Viņš nebija mans brālis.

-Es zinu, ka tev ir bruņuveste,- es nikni sacīju,- Pēdējie vārdi, brāļuk?

-Sadedz ellē,- viņš izgrūda. Aizskaitīju pie sevis un nospiedu gaili vienreiz. Divreiz. Trīsreiz. Četrreiz, kad kāda roka man atņēma ieroci. Edgars mani pieglauda sev klāt un paslēpa manu galvu sev klāt, kad mani pārņēma histērijas lēkme.

Es biju slepkava.