Ielu sapņi (21)4

Nekavējoties atgriezos mašīnā. Izlikos,ka neko neesmu manījusi, un nevērīgi atgāzu galvu uz atpakaļ. Es no tiesas cerēju, ka tas,kas pulsēja zem manas ādas, patiesi bija raidītājs. Bet Edgars bija sazin kur, varbūt pat citā valstī. Pie sevis lūdzos, kaut viņš mani izglābtu, un pati biju pārsteigta par to,cik ļoti vēlējos, lai viņš būtu te. Man bija bail no Bleika. Viņā nebija nekā no mana mīļā, lielā brāļa. Bleiks apstājās pie mūsu mājas, kura it nemaz neatgādināja vietu,kur es kādreiz jutos droši. Mājā nebija gaismas,un tā izskatījās sveša, biedējoša un pamesta.

-Kusties,Klēra,- Bleiks norūca,izkāpdams no mašīnas,- Es tikšu galā ar līķi,bet tu ej taisies. Ātri.

-Eju,- es sacīju,paņēmu maisus, un centos noslēpt,ka man sāp. Pakasīju vietu, kur bija raiditājs, bet tā impulsi deva sāpīgu triecienu kājai. Uzkāpu augšup pa trepēm uz savu istabu, un biju pārsteigta, ka tā bija tieši tāda,kādu to atceros. Nekavējot laiku,nometu maisus uz gultas un izģērbos. Drebošām rokām izņēmu melno kleitiņu, kuru mehāniski uzrāvu kājās, atradu skapī melnas kurpes, un jostu,uzvilku maisā esošos cimdiņus līdz elkonim, un ieskrēju vannas istabā, lai savestu sevi kārtībā.Drebošām rokām atradu savu kosmētikas somiņu, izgāzu tās saturu izlietnē un atradu melnas acu ēnas, un laineri. Iekrāsoju seju ar tonālo,lai tā izskatītos veselīgāka un centos padarīt acis maksimāli tumšas. Pieslēdzu pie rozetes matu lokšķēres un tikmēr atradu auskariņus, ko mamma man bija uzdāvinājusi. Kamēr lokšķēres sildījās, aizskrēju uz istabu, kur no maisa izņēmu Bleika iegādāto masku. Tā bija baltā krāsā un paslēpa acis un degunu. Smalkais audums bija maigs un skaists. Apliku to ap galvu un nofiksēju uz acīm. Atgriezos tualetē, un steigšus sāku lokot gaišos matus. Raidītājs beidza pulsēt, un mani tas sāka biedēt. Varbūt viņi to atslēdza. Viņi mani nemeklēs. Pašlaik es viņus uztvēru vairāk par savu ģimeni, un šāda doma mani skumdināja. Salokoju matus, un ieskatījos spogulī.

Manās acīs nebija gaismas. Ķermenis no sportiska bija kļuvis par kalsni izmocītu. Es nesmaidīju un seja pauda aukstumu. Uzkrāsoju sarkanas lūpas, piekārtoju masku un izgāju no vannas istabas, kur Bleiks jau mani gaidīja, tērpies žaketē, kreklā, džinsos un kedās. Arī viņam bija maska, tikai melnā krāsā.

-Tu skaisti izskaties,- Bleiks skumjā balsī izteica komplimentu. Uz sekundi es viņa vietā ieraudzīju manu mīļo brāli, pie kura vienmēr slēpos. Bet tad atceros viņa nodarīto, un ļāvu sev domāt,ka šis ir tikai Bleika apveids. Mans brālis bija miris.

-Paldies,- es sacīju,- Vai kleita nav par īsu?

-Nē, tā ir teicama.- Bleiks sacīja,- Tu nedrīksti ne ar vienu runāt. Tu esi mēma.

-Es jūtos neērti,-

-Runa nav par tevi. Viņiem ir tevi jāgrib. Saprati? Tā mēs sargāsim ģimeni,- Bleiks mani apskāva, un es sastingu. Es neko nejutu no šī apskāviena.- Uzvelc ādas jaku, un ejam.

-Labi,- es piekritu un piegāju pie skapja. Bleiks izgāja no manas istabas, un es atradu savu mīļāko jaku,ko uzvilku mugurā. Atšļuku gar durvīm, un lūdzos, kaut kāds mani aizvestu prom no šejienes. Man vairs nebija māju. Es tikai gribēju prom. Tas bija bērnišķigi bet.. man nebija nekā.

Atkal sajutu kaitinošās sāpes, un gandrīz pat sāku no prieka spiegt. Aparātiņš zem manas ādas mirguļoja, un es pieliku roku pie pulsējošās vietas.- Izglāb mani, lūdzu..- es klusi sacīju un sakārtoju svārkus. Izslēdzu istabā gaismu un devos, ar aukstu sirdi un sejas izteiksmi pretī savai nāvei un iznīcībai.

***

Balle notika milzīgā villā. Bleiks mani turēja zem rokas, un es klusēju,kā viņš bija teicis. Bleiks paņēma no oficianta paplātes man glāzi šampanieša un iegrūda man to rokās.

-Izdzer, atslābinies,- Bleiks sacīja. Izdzēru šampanieti vienā malkā, un paskatījos uz viņu,-Malace. Tagad klausies, uzmanīgi vēro visus. Ja redzi,ka kāds uz tevi met acis, tad dodies viņa virzienā. Esi koķeta, un mīļa. Iekaro viņu,saprati?

-KO TU RUNĀ!-

-Izdari to. Tā tu mūs izglābsi. Lūdzu, māsa. Es tevi lūdzu.- Bleiks lūdzās,- Klēra Nikola, es tevi lūdzu. Mūsu ģimenes dēļ.

-Labi..- es notēloju padošanos,- Es to darīšu.

-Labi, man tagad ir jāiet.- Bleiks neļāva man uzdot jautājumus un steigšus pazuda no redzesloka. Es kļuvu nervoza un piegāju pie Zviedru galda, cenšoties neskatīties apkārt pārāk daudz, jo baidījos, ka tur neieraudzīšu to, kuru vēlējos. Ieliku mutē dzērvenes šokolādē un uzdzēru pa virsu vēl šampanieti. Un par visu ļaunākā bija bezizeja.

-Kādu gaidi?- Balss pie manas auss nočukstēja, un es sarāvos. Lēnām pagriezos pret runātāju, un pamanīju,ka tas bija...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni-22/735229