Hannai šodien galīgi nebija noskaņojuma.Sākot ar to , ka viņa aizgulējās, atsita kāju pret vecmāmiņas veco kumodi, uzzināja ka vakariņu laikā pie viņas ieradīsies Bobs un beidzot ar to ka viņa sāks iet jaunā skolā.
Viņa šodien bija piekususi un nogurusi.Sevi lamājot par to, ka kāpēc viņa līdz vieniem nosēdēja facebook neko īsti nedarot, viņa meklēja receptūru lai paprasītu stundu sarakstu, kuru viņa pazaudēja pirmajās piecās minūtēs dēļ tā ka viņa nebija pieradusi pie tik lielas burzmas.
Vecajā skolā bija vien 248 skolēni, tāpēc skolēni varēja brīvi pārvietoties pa gaiteņiem neuztraukties, ka kāds varētu viņos ieskriet un nogāzt gar zemi.
Viņa jau vismaz desmit vai pat piecpadsmit minūtes meklēja receptūru.Viņa bija apmaldījusies lielajā skolā un pat nezināja vai atrodas dienvidu vai ziemeļu spārnā.
Viņa nevēlējās prasīt palīdzību jo viņa visticamāk saputrotos pati savos vārdos un nokaunējusies, un sarkana kā tomāts aizskrietu prom uz pirmajām tualetēm ko redz un sēdētu tur līdz viņas pulss būs normālā ritmā.
Viņas karameļu brūnās acis meklēja durvis ar metāla izkārti “Receptūra“.
Viņas kājas vairs neklausīja Hannu un viņa apsvēra domu doties atpakaļ uz jauno māju un sūdzēties draudzenei pa telefonu ka viņa grib atpakaļ un viņas veco miestu.Kur vienmēr nekas nenotika un dzīve ritēja parastā ritmā.
Viss beidzot kad Hanna ir zaudējusi pēdējās cerības,viņa ierauga durvis uz kurām ir izkārtne ar uzrakstu “Receptūra“.
Ja tagad viņa neatrastos tik daudzu ļaužu ielenkumā viņa sasistu plaukstas un aiz prieka un atvieglojuma palēktos.
Receptūra ir tāda kāda viņa ir to iztēlojusies.Visapkārt ir putekļaini telpaugi un tumša koka mēbeles bet aiz reģistratūras galdiņa sēž sieviete ar apaļām brillēm un sakrunkotu seju.Kas Hannu noved pie domas kā sieviete izskatītos ja viņa būtu jaunāka un slaidāka.Tikko kā sieviete dzird atveramies un aizveramies viņa pievērš savu skatienu Hannai.Viņas skaties nevilšus liek Hannai nodrebēt.
Sievietes balss ir čerkstoša un ne pārāk patīkama.Sieviete izjautā un nobar Hannu par pazaudēto stundu sarakstu bet tomēr iedod jaunu stundu sarakstu.Hanna čukstus pasaka ‘paldies‘ un cik vien klusi spēdama aizver čīkstošās durvis.Hanna gandrīz kā zagle izlavās no kabineta un dodas kā viņai šķiet ziemeļu spārnu kur notiks viņas pirmā nodarbība.
Mācībās Hanna vienmēr bija teicamniece.Viņai patika pie vakariņu galda parādīt vecmāmiņai kādu labu atzīmi, kas liktu viņas sejās parādīties smaidā, kas savilktu prieka krunkas uz viņas sejas.
Kad šķiet, ka viņa ir atradusi īsto kabinetu, Hannai par vilšanos viņa saprot, ka viņa ir kļūdījusies un tas ir matemātikas kabinets.Viņa izlaiž garu nopūtu un vēlreiz galvā sevi nolamā par to, ka steigā ir aizmirsusi brilles.
Hanna ieskatās savā zaļajā rokas pulkstenī un saprot, ka viņai ir tikai divpadsmit minūtes līdz stundas sākumam.Viņa paātrina tempu vērojot visas durvis kuras nav aizseguši neskaitāmie šīs skolas skolēni.
Kad Hanna atkal ir padevusies un knapi kustina kājas uz priekšu un runāšana ar draudzeni pa telefonu tagad liekas vēl labāka iespēja nekā iepriekš.Šķiet šodien ir Hannas viss sliktākā dienā.Viņa apstājas pēc iespējas tuvāk pie sienas un uzmanīgi slīdi pretēja virzienā kurā viņas prāt atrodas izeja no šīs skolas kura Hannu nu jau sāk lēnām ienīst.Kad Hannai velkoties gliemeža gaitā iet piespiedusies pie sienas, viņa ierauga metāla plāksnīti ar uzrakstu ”Ģeogrāfija”.Viņa domās pateicās Dievam un dodas iekšā.
