Nesen aizdomājos par vienu lietu. Es bieži vien, vismaz pēdējā laikā, aizdomājos, vai es esmu tāda kāda es esmu, vai esmu cenšos būt tāda, kāda es gribu būt. Un tad es sapratu. Es esmu tas kas es gribu būt. Piemēram, agrāk es gribēju palīdzēt cilvēkiem, bet es to nedarīju. Tagad es cenšos par to padomāt. Un palēnām, es mainos. Ar šiem vārdiem, es gribēju pateikt, ka nav svarīgi kāds tu esi. Cilvēki var mainīties un kļūt labāki. Mēs paši visu kontrolējam un esam tādi, kādi gribam būt.
Tur pie elles milzīgiem vārtiem,
Stāv cilvēks, kas grēko ar vārdiem.
Tas dzīvoja mānot ar maldiem,
Bez nožēlas pavadot gadiem.
Vārti atsprāgst ar skaļu troksni,
Izlien nezvēri pārkāpjot slieksni.
Savā skavās cilvēku sagrābj,
Nav vairs neviena kas paglābj.
Pats savu vainu negrib atzīt,
Uz citiem ar pirkstu prot rādīt.
Tam dzīve slēpjas melos,
Tagad atliek pārvērsties pelnos.
Pēc ilgiem gadiem mokoties,
Vēljoprojām meliem atdoties.
Nav tam nekā svēta,
Dvēsele tam ir lēta.
***
Caur tūkstošiem laimes mirkļiem,
Mans ceļš mani laimīgi ved.
Miljoniem sapņus piepildīt,
Vēlmes mani spēcīgi velk.
Es skatos tur tālā plašumā,
Redzu maldāmies dvēseles.
Tās nespēj saskatīt patieso,
Tās nemaz neredz neko.
Neaizmirsti izteikt savas domas par šo.
Jauki.
