Gleznojot ar vārdiem2

Sķiru kārtējo lappusi savā tekstu kladē,
Ar savu darbību neizceļoties orģinalitātē.
Turu acis ciet, lai vārdi brīvi zīmē
Un paskat,paskat - Reinis kaut ko atkal rīmē...
Viegls pildspalvas trieciens un pirmā rinda gaisā.
Tai tūlīt seko nākošā, jo doma ātri raisās.
Neglītiem burtiem, vārds pēc vārda dzimis top
Un tajā brīdī apziņa, ko rokas dara nesaprot.
Ar pārīti vārdu jau esmu uzvilcis līknes
Divas saules, divus mākoņus un varavīksnes
Kam pa vidu, cēli meitietis rosās
Ar kleitu krāsās visvisādi košās
Tai basas kājas, glītas ar skaistu formu
Un rokas, graciozām kustībām pilda dienas normu
Jā sapņot es māku pat neaizverot acis
Un netaisos es beigt, jo tik tikko esmu sācis
Meitēns skraida pa pļavu un lasa pļavas ziedus
Kurus plūkājot sagaida ikdienas saulesrietus
Viņa dzīvo, viņa elpo, viņa bauda laiku dārgo
viņa vienu pēc otras plūkā pļavas puķi vārgo.
Un acis atverās, jo rūtiņlapa pilna
Ar steigu šķiru nākošos pirms izslēgusies filma..
Un kārtējie neglītie tintes sķiestie traipi,
Zīmē tekstu, attēlu raibi jo raibi
Zaļa zāle, zila debess un putnu silueti
mākoņi , kas viens pēc otra aizpeld diezgan reti
Tad ir māja, kuras jumtā spīd pāris cauras vietas
un pie ārdurvīm mētājas gadiem nelietotas lietas
aizaugušas takas, jau minētās meitenes kājām skrietas
Viņas vecu vecās, tuvās mājuvietas.
Ar aizvērtām acīm es velku pēdējo strīpu,
ar visu tekstu, visu sapni un visu būtību vītu
pirms skatos triecu kladi ciet un dziļi ieelpoju
pirms skatos visu ainu vēlreiz un vēlreiz atkārtoju
Jo zinu, ka uzmetot aci tie ir tikai traipi, tikai vārdi
Bet iekšienē ir apslēpts zelts, ceļš un vārti.