Moments, kurš mani pārsteidza – nebiju radis, ka man arī kāds sagādā pārsteigumu. mazs mīļš un negaidīts pārsteigums. Man, manā darbīgajā dienā. Un šis moments mani pamudināja, vēl vairāk dot, dot visu ko vien varu... Tev. un šis moments vēlāk man atgādināja, ka varu ar māksliniecisku roku pieskarties baltai lapai un aizpil tās tukšumu ar sevi... Domājot par tevi...
No rīta domāju, kā būtu mosties tev blakus. Kā smaržo tavi mati un cik jauki būtu samīļot
...Un man tai bildē, ļoti patīk tavas smalkās lūpas un tas kā tev mati cenšas slēpt tavu vaigu sārtumu un tavās acīs redzamas dzirksteles....
Tu esi uz mani atstājusi dziļu iespaidu, man Tu noteikti neesi parasta meitene
Vienalga, gribu lai tev ir labi. .. gribas no rīta tevi pamodināt, vērojot kā rozes zieda smarža ielaužas tavos sapņos, pieskaroties ar tās ziedlapiņu tavam vaigam. Vērojot tavas trīsas
....Parasti cenšos būt kā klints. Stāvēt neskatoties ne uz ko. Tavā klātbūtnē jūtos kā okeāns, kurš ļauj tev bradāt slapinot kājas
Mūsu pirmais skūpsts.. Autobusā, kurā nedrīkstēja skūpstīties... tavi mati manos pirkstos un pilnīga eiforija sajūtot tavu meli un valgās lūpas
Un tā sākās mūsu ceļojums... Līdz...
Tas turpinājās kā skaists sapnis... kamēr nepaskaties atpakaļ. Tie bija divi putni, kas lidoja blakus, izrāvušies no saviem būriem. Tie lidojot saknābaja spārnus cits citam.... beigās viens, kritienā salauza spārnus, bet otrs lidoja tālāk vīlies. ...
vienkārši nesaderēja. Viņi bija jauni un auga kopā. Itkā kopā, bet katrs pats par sevi. Viens mīlēja vairāk, bet otrs dziļāk un tas nav viens un tas pats.
un mans smaids pie notāra, kas izraisija viņās dusmas. Mūsu pirmajā randiņā mums abiem bija balti vienādi apavi, bet pēdējā, tev vēljoprājam tādi paši, kā man. Tik man melni. Melni, piesūkušies ar tavām dusmām. Pilnīgi tas pats dizains un firma, tāpat kā mūsu pirmajā pastaigā. Tagad – pats jau biju vainīgs, tāpat kā tu.
Beigu beigās, tam kam vajadzēja sanākt labam cinītāju tandēmam. Kur abi ir spēcīgi karotāji, kas piesedz cits citam muguru. Pārvērtās, par naža dūrieniem viens otram mugurās. Tik daudz rētu viens otram, caur gadiem...
Es biju tavs kosmos un tu mans pievilkšanās spēks. bet tai momentā, kad visvairāk man biji vajadzīga. tu izvēlējies citu. Tik līdzīgu man, tādu kāds es biju pagātnē. mans spogulis, cauri laikam.
Un protams man sāpēja, sāpēja jo nesapratu kas notiek, līdz atklāju saraksti, tas mani beigās nomierinaja un visu izskaidroja. (...Es vēlu tev būt laimīgai, kaut zinu, jau stāsta beigas. Tu mans indīgais zieds) Un protams, ka biju dusmīgs ka man atņem keksu (tas labais, kaislīgais tiks kādam citam...).
Bet viss, man pret tevi ir palikušas tikai siltas jūtas, nav vairs ne naida, ne dusmu, es tev vēlu visu to labāko, no visas sirds! Un atvainojos arī par tām rētām ko sniedzu tev - kļūdas ir daļa no dzīves. Un protams, ka aiziet nav viegli, ''tu esi mana narkotika...''. Tieši tāpēc mēs iznīcinam viens otru lēni, kā kokains šad tad apvienojot ar alkoholu – dzīvībai bīstami.
