Es pamostos ar sajūtu, kad manai dzīvei vairs nav jēgas.
Kapēc?
Es jums pastāstīšu savu dzīves stāstu.
Pēc šī stāsta jūs sapratīsiet, kad vis var pazust vienā dienā.
Manā dzīvē bija šādas lietas.
Jeb saucamā rutīna.
No rīta pamostos, nomazgājos, paēdu, saģērbjos, un dodos uz savu uzņēmumu.
Protams, es esmu šī uzņēmuma direktors.
Varu gulēt cik gribu, un ierasties darbā jebkādā laikā.
Mans uzņēmums ir ļoti liels, ietekmīgs, un pieredzes bagāts.
Šī uzņēmuma ķēde vijās apkārt visai plašajai pasaulei.
Man ir daudz nauda, pārāk daudz, slava, un vēl, lielāka ietekmība.
Bet protams katrā uzņēmumā ir caurumi.
Sākumā liekas vis ir perfekti, bizness iet spoži, naudas plūsma ir liela, un es esmu laimīgs.
Man ir sieva, divi bērni.
Dēls un meita.
Pienāca diena, kad, kā jau katru dienu es devos uz darbu.
Pabeidzu darbu, un devos uz mājup pusi.
Jūs jautāsiet kapēc nebraucu ar dārgu un iespaidīgu auto.
Es atbildēšu, man patīk būt parastam cilvēkam, staigāt prastā apģērbā, jo negribu pazaudēt šīs vērtības.
Jo, sākumā pirms šīs uzņēmuma ķēdes, biju nekas, biju parasts cilvēks.
Bet tagad es gribētu pagriest laiku atpakaļ.
Protams tas vairāk nav iespējams.
Aizgāju līdz trešajam krustojumam, līdz mājām bija daži metri.
Vakars bija ļoti baismīgs, pāri ielām gāzās miglas viļņi.
Te pēkšņi, savāda sajūta apņēma mani.
Tajā mirklī es neticēju, kad tas ir noticis, un no šī mirkļa mana dzīve pārvērtās.
Es atslēdzos, kad piecēlos, ieraudzīju šļirci sev vēnā.
Pie sevīm domāju, vis cauri.
Pirmais, ko darīju, aizgāju pie sev pazīstama ārsta.
Pārbaudīt vai man nav kāda slimība.
Parlaimi es biju vesels.
Vakarā pirms gulēt iešanas, domāju, kapēc kādam būtu jādur man šļirce.
Un kapēc tukša.
Rīts pienāca un es nepamodos savā gultā, es pamodos uz kartona kastes, ar saplēstu, vecu, sasmakojušu apģērbu.
Tas laikam būs kāds joks.!!
Kāds grib ar manīm izspēlēt baigi labo joku.!
Nodomāju, jāiet atpakaļ uz mājām, un izgāju ārā no pamestā grauzsta.
Devos, uz mājup pusi. Nonācu pie tā paša krustojuma, aizgāju straujā solī līdz mājai.
Gribēju taisīt durvis vaļā, bet tās bija ciet.
Klauvējos, zvanīju, pēc kāda brīža, pienāca kāds vīrietis, tādā pašā apģērbā, kādu es mēdzu velkāt.
Ieskatījos viņa sejā, kautkur redzēta.
Bet ko viņš dara manā mājā, ar manu apģērbu.
Viņš jautāja, ko jūs kungs vēlaties?
Kamdēļ jūs šeit, iegriezāties?
Es nevarēju atbildēt, vārdi nenāca ārā.
Tad es pagriezos, un devos skumīgs, uz savu jauno māju, grauzstu.
Pirmajā naktī bija grūti aizmigt, sala visas ķermeņa daļas.
Nākamās dienas rītā, es atceros kur šo vīrieti, kas ir manā vietā, esmu redzējis.
Tas ir bezpajumtnieks.
Kapēc tā?
Neko nesaprotu, bet man ir kautkā jāizdzīvo.
Sāku ubagot, rakņāties, meklēt pārtiku, un apģērba gabalus, izgāstuvēs, un miskastēs.
Tam es nebiju pieradis.
Un sāku domāt, kapēc es esmu bezpajumtnieka vietā.?
Kapēc viņš ir manā vietā.?
Nonācu pie secinājuma, un atradu savā dzīvē caurumu.
Šis caurums bija ļoti liels.
Tā ir mana nežēlība, un alkatība.
Tagad es jums atklāšu,mans uzņēmums ir banku ķēde.
Un kādu dienu, mans labākais darbinieks, prasīja padomu.
Ko darīt ar šo veco vīru, kas sēž un gaida kredītu.
Viņš jautāja, priekšniek, dot vai, nedot kredītu.
Es izgāju no sava kabineta, un pastījos uz šo veco vīru.
Tas nebija cilvēks, tik tiešām manās acīs.
Mana atbilde bija sekojoša, piešķir.
Pēc kāda laika, ienāca kāds dīvains klients.
Šo klientu, es apkalpoju pats personīgi.
Šis vīrs stāstīja man, kad ir izbijis ārsts, un viņš nav spējīgs atdod aizņēmumu.
Es pateicu, neko darīt, tad šķiries no visa, kas tev dārgs.
Tā arī izdarīju, un pats dīvainākais, šis ārsts, ir bezpajumtnieks, kuram es gāju garām, dienā kad mani kāds sadūra.
Apgaismība mani ir beidzot piemeklējusi.
Šļirci, iedūra bezpajumtnieks, jeb izbijušais ārsts.
Bet kas tā bija par šļirci, man vēl līdz šai skarbajai, pēdējai, dienai, nav skaidrs.
