Es slepus paskatos uz Endiju, kurš ir pagriezies pret Markusu un aizrautīgi stāsta kaut ko. Viņš ir tik aizrāvies savā sakāmajā, ka tik tikko mana, kā viena brūna matu sķipsna pārkrīt pāri acīm un to pavirši notrausa malā. Šķiet, viņš neapzinās kādu reakciju ir atstājis uz meitenēm visapkārt. Visas unisonā nopūtās un viena pat ieķiķinās, lai pievērstu puiša uzmanību. Šāda meiteņu uzmanība liekas tik šķebinoša un pretīga, ka man gribējās vemt, bet es zinu, ka liekuļoju. Es sevi reizēm pieķeru sapņojam par Endiju un mans skatiens reizēm aizslīd pie viņa. Tas ir tik tracinoši, ka gribas kliegt.
Emīlija, kas sēž priekšā Endijam, pagriežas pret minēto personu un sāk kaut ko stastīt. Puisis lēnām pagriežas un klausās, ko saka meitene. Viņa sejā ir redzms smaids, kurš saka: ''Es tēloju, ka klausos''. Smaidu pamanīja arī Emīlija un vēl izmisīgāk centās Endijam izpatikt. Es apsēžos kārtīgi un sāku ķēpāties klades malā, kamēr pār klasi skan skolotājas monotonā balss. Visa klase runāja, bet skolotāja izlikās neko nedzirdam.
''Agnese,'' man blakus ierunājas Deila, ''kā tev liekas - es Endijam patīku vai nē?''. Lieliski! Mans noskaņojums slīd aizvien zemāk un zemāk, bet to sāk bojāt arī Deila. Parasti esmu dzīvespriecīga radība, bet tagad nekas mani neiepriecinās vairāk, kā stundas beigšanās. Paldies Dievam, šī ir pēdējā stunda. Nezinu vai varētu izturēt vēl kādas stundas. Es uzlieku uz sejas savu vispārliecinākošo smaidu un pagriežos pret meiteni.
''Protams, ka tu patīc Endijam,'' saku.
Sen jau esmu sapratusi, ka piekrišana visam, ko klases meitenes saka ir vislabākais. Ja uzdrošinies paust savas domas, tad visas tevi nosodīs un sāks apcelt. Lai gan neesmu populāra klasē, mani vismaz liek mierā. Savu domu paturēšana ir salīdzinoši maza cena, lai būtu svēts miers. Manā klasē meitenes iedalās divās kategorijās: kaitinošās maitas un neredzamās. Un uzminiet pie kuras kategorijas piederu es? Patiesībā man tā pat patīk labāk, lai gan gribetu sev vairāk draugu.
Noskan zvans un tas skan kā eņģeļu mūzika manām ausīm. Es ātri pielecu kājās, kā to dara pārējie, un pa taisno visus piederumus, kas atradās uz galda, iešķūrēju mugursomā un aiztaisu to ciet. Apmetu loku apkārt galdam un izeju no klases un pa taisno dodos pie skapīšiem. Visā šajā juceklī smieklīgākais ir tas, ka mans skapītis ir kopā ar Endiju. Pirmajā brīdī, kad dabūju skapīša atslēgu, biju gatava uzlēkt līdz griestiem - tik laimīga biju. Bet, laikam ejot, biju gatava atdot itin visu, lai dabūtu citu skapīti. Padomājiet paši - cik patīkami būtu, ja katru dienu te gories savai simpātijai priekšā un četrās no piecām reizēm, apkauno sevi. Varu jau noliegt, ka mani galīgi neuztrauc Endijs, bet tad es melotu. Ir vienkārši neiespējmi viņu neievērot un neizjust karstumu, kas ielīst vaigos, kad viņš paskatās uz tevi. Bet nu pietiks par to čali, apnīk jau.
Es ātri izvejoju no skapīša jaku un maiņas kurpes un pamanu tuvojamies misteru Seksīgo. Ātri uzmaucu kājās zābakus, pat šņores lāgā nesasienot, un metos prom. Pirms es aptveru, kas notiek, es paklūpu aiz nesasietajām šņorēm un uzkrītu virsū kādam un izdzirdu negantu lamāšanos. Karma. Vai es jau minēju, ka man piemīt īpašs talnts iekulties nepatikšanās?
''Skaties kur ej, sīkā!'' sauca kāds puisis un es tikai pēc brīža atpazinu viņā Endija lielo brāli. Patiesībā domājot ''lielais'' brālis es krietni pārspīlēju. Viņš ir tikai par vienu gadu vecāks par Endiju. Es nezinu kāpēc, bet man viņš nekad nav paticis. To pašu, diemžēl, nevar teikt par citām meitenēm. Ja visas jau ģībst un ķiķina Endija klātbūtnē, tad Rafaela Rīdera - Endija brāļa - klātbūtnē viņas jau jāved uz reanimāciju.
''Pats skaties, kur ej!'' atcērtu un pielecu kājās. Mani uzreiz pārņem kauns un es nosarkstu. Nolādēts! Es paskatos aiz muguras un redzu, kā citas meitenes ķiķina un ļauni smaida. Manī uzvirmo jauns dusmu un naida virpulis un es to gribu izgāzt uz kādu, bet savaldos. Nezinu, kas man pēdējā laikā ir noticis. Man ātri mainās garstāvoklis un gribas vairāk raudāt. Agrāk es tikai iesmietos par to, ka nogāzu kādu milzīgu čali no kājām un neliktos ne zinis par ļaunām harpijām, kas apsmej mani, bet tagad gribas raudāt. Man par šausmam, es jūtu kā acis sāk dedzināt asaras. Es papurinu galvu tā, ka dažas matu šķipsnas pārkrīt pār acīm un neviens neierauga, ka gribu raudāt un metos pa gaiteni projām un izskrienu ārā no skolas. Es apstājos tikai tad, kad nonāku kādā ieliņā, kur garāmgājēji pat neuzmet man skatienu.
