-Mīļais,mosties. - Es klusi iečukstēju Eduarda ausī un noskūpstīju viņu.
Eduards atvēra acis un pasmaidīja , tad apķēra mani ar abām rokām un pievilka sev cieši klāt : pagulēsim vēl mazliet - viņš sacīja un iedēva slapju buču uz pieres.
Es viņu noskūpstīju un izrāvos no viņa apskāvieniem.
ES : nē,man šodien jaiet svarīgās darīšanās un arī tev ir jadodas uz darbu nokārtot svarīgus dokumentus.
Eduards : Tie var pagaidīt, es esmu priekšnieks.
Es: Tieši tāpēc,ka tu esi priekšnieks tev ir jadodas un pie reizes tu arī aizvedīsi mani pie maniem vecākiem,ilgi neesmu viņus satikusi gribu viņus pārsteigt.
Eduards : Labi,mīļumiņ.
*Mēs ar Eduardu sataisijāmies un pēc brīža jau sēdējām mašīna un bijām ceļā uz manu vecāku mājām, es pa ceļam nopirku mammai ziedus un izsmalcinātu kaklarotu un tētim kādas mašīnas suvenīru un konfekšu kasti abiem.*
Eduards : Nu labi,tev atbraukt pakaļ šodien vakarā?
Es : Nē!- Es nopietni sacīju.
Eduards : Cikos man tevi gaidīt mājās?
Es: Ne cikos. - Es nopietni sacīju.
Eduarda sejā varēja redzēst izmisumu.
Tad es sāku smieties un sacīju : nevajag man atbraukt pakaļ,es vēlos pabūt ilgāk ar vecākiem,mājās būšu jau būšu vakarā.
Eduards : tu mani sabiedēji,nedari tā tu zini,ka mīlu tevi.
Es : zinu,es tevi arī mīlu. - Es sacīju un noskūpstīju Eduardu,tad izkāpu no mašīnas un noskatijos kā Eduards aizbrauc un tad devos iekšā mājā pie vecākiem.
Es iegāju mājās klusi neviens mani nepamanīja aizgāju līdz viesistabai un redzēju vecākus ,abi skatijās televizoru .
Es: Sveiki - Es skaļi sacīju pasmaidīdama.
Vecāki no prieka pielēca kājās un sacīja : Enijiņ, kā mēs pēc tevis bijām noilgojušies.- un apskāva mani.
Es : Es arī biju noilgojusies. - es sacīju un pasniedzu dāvanas.
Tad mēs sākām runāties es apjautājos kā iet un kas jauns nekas daudz nebija mainijies ,vienīgi vecāki bieži pieminēji cik vientuļi tagad jūtās ,kad neviena bērna nav mājās,māja liekas tāda kā tukša.
Tā mēs runājoties nosēdējām trīs stundas pie kafijas tases .
Tad es atvadijos.
Es : Nu labi,bija jauki parunāties es laikam došos kamēr nav pavisam tumšs,vēlos pastaigāties izveidināt galvu.
Mamma: Nu labi,brauc biežāk ciemos meitiņ pasaki,lai arī Eduards un viņa vecāki brauc biežāk.
Tētis: Jā meitiņ citādi tu tik reti brauc,tāpat kā Olīvija sākusi ar vien retāk mūs apciemot.
Es: Labi,labi neizmirstat jūs arī varat braukt biežāk ciemos.
Es atvadijos un devos laukā no mājas un lēnu garu pastaigājoties devos uz savu kvartālu.
Es lēnu garu gāju un domāju par viss kaut ko,atklāti sakot biju aizdomājusies,pat nepamanīju cik ātri pagāju garām kādreizējai kafejnīcai "Ābeļzieds" kura man bija tik ļoti iemīļota un parasti gāju tur ar draudzenēm.
Kad jau biju pagājusi mazu gabaliņu prom no kafejnīcas , dzirdēju pazīstamu balsi saucam manu vārdu...
