Ēnās (81)5

https://www.youtube.com/watch?v=zmwGHAyw6gM">Dziesma

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-80/713284">Ēnās (80)

Vērās mazās mājiņas durvis un man ap vidukli apvijās aukstas rokas. – Tu nokavēji visu jautrību, mēs uzbūvējām sniegavīru.

-Žēl gan. - Es sniedzu viņam skūpstu.

-Laiks dāvanām! – Metjū iesaucās un uzpurināja man virsū sniegūdeni no saviem matiem.

- Fuj! – es iespiedzos un paslēpos aiz Sebastiana.

Tajā pašā brīdī man Laila iebāza sniegu aiz kakla, es sāk spiegt vēl skaļāk. Sebastians tikai to visu vēroja uz uzjautrināti smaidīja.

-Tu zināji, - es apsūdzoši ierunājos.

- Piedod, mazā. Es jau teicu, ka tu nokavēji visu jautrību. Viņi nebija apturami.

Es augstprātīgi paskatījos uz Sebastianu. - Atradies mans princis baltajā zirgā. – Bet patiesībā nemaz nedusmojos, jutos uzjautrināta.

-Princis tev jāmeklē citur, – viņš sarauca uzacis, - bet zirgs gan jau tepat tuvumā ir.

Visi, kas bija klausījušies mūsu sarunu, iesmējās.

-Nē, Baš, kam man princis, ja man esi tu?

Metjū man aiz muguras izdarīja vemšanas troksni.

-Vai mēs, lūdzu varam ķerties pie dāvanām? – Brālim nepatika skatīties manā un Baša mīļumā izrādīšanā. Nevarētu teikt, ka es biju sajūsmā skatīties uz viņu un Lailu.

-Laba doma, - Laila piebilda.

Mēs ar Bašu vēl joprojām skatījāmies viens uz otru.

-Baš, aizdedz, lūdzu , eglē sveces, - brālis pārtrauca mūs.

- Jā. -Viņš atrāvās no manām acīm un pasniedzās pēc sērkociņiem.

Viesistabā tika nodegta gaisma un to izgaismoja vairs tikai sveces. Izskatījās kā pasakā.

Metjū izvilka no somas vislielāko dāvanu. – Tā ir no mums visiem, Grēta.

Dāvanā bija dažādi virtuves rīki un recepšu grāmatas. Kad Grēta atvēra dāvanu, viņa pielika roku pie sirds un izskatījās dziļi aizkustināta. – Es tiešām negaidīju, - viņa noteica, - tā ir tiešām brīnišķīga.

-Lai tu vari vēl daudzus gadus cept katru dienu ko jaunu, Sebastians sacīja un pirmais apskāva Grētu. Mēs sekojām viņa piemēram.

- Mani eņģeļi. - Vecā sieviete notrausa asaru. - Man arī jums katram kaut kas ir. – Viņa izdāļāja mums katram pa sainītim. Tur iekšā bija vilnas zeķes un dažādu paštaisītu cepumu paciņa. Mēs visi bijām sajūsmā. Un apskāvām Grētu otro reizi.

- Māšel, es apsveikšu tevi jau šovakar. Domāju, ka tevi nepārsteigšu. – Metjū man iedeva dāvanu, kas aizdomīgi atgādināja grāmatu. Tā bija mūsu mūžīgā tradīcija. Viņš katru gadu man dāvināja pa grāmatai, arī mana dāvana viņam bija līdzīga gadu no gada. Es izvilku savu dāvanu viņam.

-Brāļuk, domāju, ka arī es tevi nepārsteigšu.

-Ko? Vai tā ir ziemassvētku dāvana?- Laila apmulsusi noteica, kad ieraudzīja manu dāvanu Metjū. Es ieķiķinājos.

Metjū vienmēr čīkstēja, ka viņam riebjas staigāt pa veikaliem un iepirkt pirmās nepieciešamības preces. Paciņā vienmēr bija zeķes, apakšveļa, šampūns, dušas, želeja, dezodorants, odekolons un citi sīkumi, kas vajadzīgi vīrietim, kurš necieš veikalus.

-Gandrīz labākā dāvana pasaulē. - Viņš mani apskāva.

-Gandrīz?

-Pati labākā, tikai negribēju, lai Laila dzird, - viņš iečukstēja man ausī.

Es iesmējos un palaidu viņu vaļā.

Tālāk mēs visi apmainījāmies ar dažādām dāvanām. Katrs bija katram kaut ko sagādājis. Kad bijām cits citu sasveikuši mēs ar Sebastianu nogājām malā, lai apsveiktu viens otru, tāpat darīja arī Laila un Metjū, Grēta bija nozudusi virtuvē.

-Mana dāvana tev ir diezgan muļķīga un sentimentāla, -es kautrīgi sacīju, - bet es gribēju kaut ko īpašu, kas parādītu to, cik ļoti es tevi mīlu.

Es pasniedzu viņam zaļu kasti. Es vēroju kā puisis noņēma tai vāku un ieskatījās tajā. Kādu brīdi viņš klusēja.

-Tev nepatīk, - es secināju.

- Dāvana nebūtu varējusi būt vēl lieliskāka. - Puisis saviļņots mani noskūpstīja. - Šajā kastē atrodamies mēs, viss, kas mums ir bijis.

-Domāju, ka ar laiku to varēsim papildināt, - es teicu, skatoties uz lietām kas tur bija iekšā. Tur bija gan mūsu Lasītās Šekspīra grāmatas, gumijas zirneklis, kapu krustiņš, tablete, kas simbolizēja manu sazāļošanu bārā, moteļa buklets, kurā palikām, restes, plastmasas lietus lāses, gan citi dažādi sīkumi, kas bija mūs noveduši tur, kur mēs bijām tagad. Katram priekšmetam bija piesieta lapiņa ar notikuma aprakstu.

- Domāju, ka šis vakars arī mums ir te jāieliek. – Puisis piecēlās, noņēma vienu svecīti no eglītes un ielika to kastē.

-Arī mana dāvana tev ir diezgan sentimentāla. - Puisis atvēra mazu kastīti un izņēma no tā sudraba ķēdīti ar smaragda sirdi. - Tā piederēja manai mammai, mana tēta dāvana viņai.

Man acīs sariesās prieka asaras. – Ak, Sebastian, tā ir pati labākā dāvana kādu jebkad esmu saņēmusi. Man tas nozīmē tiešām daudz.

Puisis noskūpstīja man asaras no acīm un aplika ķēdīti man ap kaklu. – Es gribu, lai tā vienmēr ir pie tevis, tur, kur vienmēr ir mana sirds. Es mīlu tevi, Peidža.

-Es mīlu tevi, Baš.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Enas-82/713359">Ēnās (82)