Paldies, ka atbalstāt mani.
“Sveika, Melinda,’’, Karlos mani sveicināja. Es īsti nezināju kā man atbildēt, jo parasti ar svešiem cilvēkiem nesasveicinos.’’ Labvakar, Karlos’’, Ceru ka tas neizklausījās muļķīgi. Viņš tikai pasmējās un teica: ’’Ja vēlies mani vari saukt arī par vectēvu, jo tomēr kā nekā mēs esam radinieki.’’ ‘’Es vēl skaidri neesmu pārliecināta vai patiešām jūs esat mans vectēvs, jo pēc ārienes mēs nemaz neesam līdzīgi.’’ Karlos atkal iesmējās, es nesaprotu, kas te tik smieklīgs. ‘’Labi stāsti, kas manī ir tik īpašs, ka manis dēļ ir jāmirst manai labākajai draudzenei?’’ ‘’Gan ātri tavas labās manieres pagaisa kā nebijušas, ’’Karlos īgni pat varētu teikt ar dusmām atbildēja.” Bet tomēr apsēdās pie galda un iedeva kaut kādu lapeli uz kuras bija rakstīts,” Tumsas nama internāts’’. ‘’Vai tāpēc es esmu tik īpaša, ka mani tagad ar varu spiedīs iet kaut kādā internātā, man jau pietiek ar manu skolu, es tur labi mācos un nekur citur iestāties nevēlos,’’ es asi noskaldīju.
Karlos pienāca man tuvāk, es pat nepamanīju pa kuru laiku viņš bija piecēlies no krēsla. Viņš tikai ieskatījās man tieši sejā, bet es novērsos, jo kāpēc gan man būtu jāskatās uz viņu. Viņš man nedot vajadzīgās atbilde un kas zina, kas viņš vispār ir. Viņš palūdza, lai es parakstu šo papīru ar labu savādāk man nāksies to nožēlot. Es vairs neko nesapratu, vai viņš tiešām ir mazliet jucis, vai arī domā, ka es esmu muļķe, jo priekš kam man parakstīt kaut kādu lapeli, ja es nemaz negribu šeit mācīties.
No Karlosa skatu punkta.
‘’Kas ar šo meitēnu nav kārtībā, vai viņa tiešām domā, ka es esmu kāds svešinieks, es viņai tikai lūdzu lai iestājas šajā internātā, jo tad es katru dienu varētu būt viņai blakus un palīdzēt ar spēju iegūšanu 17 dzimšanas dienā, kas būs jau pēc 6 mēnešiem.
Man nav ko zaudēt, tāpēc tomēr izlemju parakstīt līgumu, jo man ir jānoskaidro, kas notiks ar mani, vai kas šeit vispār notiek? ‘’Beidzot tu esi pieņēmusi pareizo lēmumu,” Karlos nosaka. ‘’Es ceru, ka tagad jūs man visu izstāstīsiet, jo pagaidām es jūtos kā kaut kādā murgā.” ‘’Es tev visu izstāstīšu, bet ar laiku, jo tagad jau ir vēls, tāpēc palūdz Sūzijai, lai viņa tev norāda istabiņu un dodies atpūsties, jo šodien tu beidzot esi nonākusi savā īstajā vietā.’’ ‘’Pag tā nebija runāts, tu teici, ja parakstīšu tad tu man visu izstāstīsi, bet tagad tu gvelz pavisam kaut ko citu.’’ ‘’Klausies ko es tev teikšu, tu laikam nesaprati, ka es šeit esmu galvenais, tāpēc tev jāklausās ko es tev saku saprati?’’
Es izskrēju no viņa kabineta un skrēju uz izeju, bet pie manis atkal pieskrēja tā meitene kuru jau iepriekš satiku un saķēra mani aiz rokas un neko neteikdama pagrūda mani pret sienu kur es atsitu galvu un atslēdzos.
Es pamodos istabā kura man bija sveša, bet tā bija skaista. Centos piecelties, bet nespēju, jo kā izrādās biju piesieta pie gultas. Līdz ko es centos pakustēties iepīkstējās kaut kāds aparāts. Un jau pēc mirkļa pie manis istabā bija ienācis ārsts. Vismaz man tā likās. Jo no sākuma viņš izskatījās pārāk jauns lai tāds būtu. Viņam pēc manām domām bija kādi 19 gadi.
‘’Nu, ko esi gatava celties palaidne?’’ Viņš runāja ar mani kā ar mazu bērnu. Es tikai pakratīju galvu, jo ko gan, lai atbild. Šis puisis kaut gan ārsts tomēr bija ļoti muskuļots, viņam bija oģļmelni mati un zaļas acis. Viņš mani atsēja un pie reizes vēl pateica savu vārdu Kevins. Nejutu nekādu vēlmi atbildēt, bet tomēr nomurmināju,’’Melinda’’. ‘’Tev ir skaists vārds.’’ ‘’Pietiks man glaimot, ja savu darbu esi paveicis tad lasies, vai arī atbildi uz vienu jautājumu, kādēļ es te atrodos?’’ ‘’Vai tad tu nezini, tu esi Karlosa mazmeita, un tavās asinīs plūst viņa….
‘’Bla, bla, bla to jau es zinu, bet, kas tik īpašs ir viņa asinīs visiem cilvēkiem ir asinis?’’ ‘’Nu tu īsti neesi cilvēks, drīzāk…..
Es jau gandrīz uzzināju, kas es esmu, bet nē pa durvīm ienāca Sūzija un teica :’’Ko tu te ņemies ar to skuķi aizmirsi, ka viņai neko nevar teikt, jo viņa neklausīja Karlosam. “Bet man likās, ka viņai ir jāzina, ka ir viena no mums vai tad nē?’’ ‘’’Tev taisnība, bet viņa jau tāpat nezina, kas ir Tumšie.’’
