65.nodaļa. Ārstēšana
- Nāc apsēdies un dod man savas kājas! - Aleksis mani izrīkoja. Neiebildu, jo bija patīkami izjust viņa rūpes.
Sākumā Aleksis novilka manus zābakus, tad viņš atnesa dvieli, lai varētu mani noslaucīt.
- Ringo ir atstājis tev rētu, - viņš konstatēja un maigi papūta to, - Aiziešu pēc sausām drēbēm un aptieciņas. Tu gaidi!
Es piekrītoši pamāju un klusēju. Viņš bija tik uzmanīgs un mīļš, gribēju izbaudīt viņa aprūpi pilnībā.
Pēc pāris minūtēm Aleksis nāca ar sausu kreklu, vilnas zeķēm un pledu, kas lika man nodrebināties. Pat nepamanīju, ka esmu tik slapja.
- Tu velc nost visas slapjās drēbes, es ātri uzlikšu vārīties ūdeni, - Aleksis mani turpināja izrīkot.
Biju novilkusi kleitu, kad durvīs parādījās Aleksis.
- Patiesībā tu vari vairs neko atpakaļ nevilkt, - pētot manu augumu, viņš aizsmacis piebilda. Viņa vēsās rokas pieskārās manas ķermenim un es nodrebinājos. Tās lēnām slīdēja pār manu muguru, bet karstās lūpas uzmeklēja manējās. Neilgā laika brīdī mans ķermenis bija sasilis un alka pēc Alekša. Viņš novilka arī savas slapjās drēbes un ieguldīja mani blakus esošajā dīvānā ..
- Es tevi tik ļoti gribu, - Aleksis čukstēja un turpināja manu ķermeni noklāt ar skūpstiem, - Es gribu tevi visu .. - viņa rokas pieskārās manam vēderam, kas lika tam sarauties un es izliecos, tā aicinot viņam nākt manī. Viņš piepildīja mani un karstums ieplūda manī, pārņemot visu ķermeni.
Pēc nepilnas stundas jutos pilnīgi sasildīta un pārgurusi.
- Iesim dzert tēju? - aizsmakusi jautāju.
- Man taču vēl tava kāja jāapārstē, - Aleksis smaidot atteica.
- Biju jau aizmirsusi, - sniedzot viņam vēl vienu buču uz kakla, teicu.
- Tā labāk pašreiz nedari, savādāk līdz tējai mēs netiksim .. - nodrebinoties Aleksis piedraudēja.
- Nu labi, sākumā tēju un tad .. - vēlreiz noskūpstīju Alekša kaklu.
- Emīlij .. - Aleksis ierūcās.
- Jā? - nevainīgi uzlūkoju viņu, - Tad mēs iesim dzert to tēju?
- Iesim gan, - nu jau viņš iesmējās un piecēlās, palīdzot man uzvilkt kreklu un vilnas zeķes. Pa virsu tam vēl ietina mani pledā.
Devāmies uz virtuvi, kur Aleksis atkārtoti uzlika ūdeni sildīties, jo no tas vairs nebija silts. Nez kāpēc?! Pie sevis pasmaidīju.
- Tu izskaties laimīga. - Aleksis ieraugot manu smaidu, ieminējās.
- Tu mani tādu padari, - smaidot atteicu.
- Es taču tevi mīlu un man prieks, ka spēju to, - pieliecoties Aleksis iedeva man mīļu buču.
Tēja bija tieši tas, kas vēl pietrūka, lai vakars būtu ideāls. Tā sasildīja mani vēl vairāk un nu biju droša, ka neslimošu pēc vakara izklaidēm.
- Parādi man savu kājiņu, - Aleksis apsēžoties blakus, lūdza.
Iecēlu saskrāpēto kāju viņam klēpī. Viņš no aptieciņas izņēma kaut kādu smēri un maigi to uzlika uz manas rētas. Smēre nedaudz koda un Aleksis papūta, lai nededzina.
- Šķiet tu būsi dzīvotāja!, - viņš paziņoja.
- Tu tā saki? - uzmetu viņam iekāres pilnu skatienu, - Tad jau mums vajadzētu doties gulēt .. - pieceļoties no vietas, maigi noskūpstīju viņa kaklu.
- Kārdinātāja ..
Aleksis man sekoja uz augšstāvu. Pa kāpnēm gāju lēni un nesteidzīgi, izteikti grozīdama savu dibenu, jutu, ka viņa skatiens ir kā piekalts tikai tam .. Bija grūti tikt līdz gultai, biju pārāk iekārdinājusi savu puisi ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Emilija-66nodala/632404
